2017. gada 23. – 24. jūnijs. Pārgājiens Mangaļsala – Carnikava, dziedāšana vilcienā un traki danči

​

Šogad izlēmu Līgo svētkus pavadīt mazliet neierastākā veidā – doties apmēram 20 km pārgājienā no Mangaļsalas mola Rīgā līdz Gaujas ietekai jūrā Carnikavā, tādejādi pieliekot punktu Vidzemes jūras piekrastei. Ideja par pārgājienu bija visnotaļ spontāna, un lielākajai daļai draugu bija jau pašiem savi Līgo plāni. Man kompāniju sastādīja Inga, lietuviete Ernesta un viņas draudzene Viktorija. Ideāls balanss – divas latvietes un divas lietuvietes (turklāt abas māk runāt latviski).

 

Mūsu plāns bija doties pārgājienā gar jūru, tad atrast kādu jauku vietu, sakurt uguni, sapīt vainadziņus, kokles pavadībā dziedāt Līgo dziesmas un gaidīt saullēktu. Tiesa, saulīti gaidītu tikai mēs ar Ingu, jo Viktorijai jau laicīgi jādodas uz Rīgu satikt citus draugus, bet Ernesta plānoja doties prom ar pēdējo vilcienu.

 

No rīta pamodos ar nejauku domu galvā – pārgājienu beigsim ļoti tuvu Carnikavai, bet tas nav nekāds mazs miests ar pieciem iedzīvotājiem, kur neviens neliktos ne zinis par mūsu nelegālo ugunskuru. Ja nu uzrodas pašvaldības policija? Ugunskurs jau nav telts, ko viegli nomaskēt… Izpētīju iespējamo sodu apmēru un sapratu, ka negribu riskēt. Atradu, ka Carnikavā pie Gaujas ir iekārtota viena oficiāla ugunskura vieta. Skaidrs, mums jādodas turp! Bet… vai tur jau nebūs sapulcējies “vietējais rajona zieds”? Redzēsim, redzēsim. Ja nu kas, tad varam doties arī atpakaļ uz Rīgu. Protams, nezinot vakara plānus, līdzi jāstiepj mantas visādiem gadījumiem, tai skaitā arī smagas jakas, lai pa nakti pie jūras nenosaltu.

 

Plkst. 10:52 visas tikāmies 24. autobusā, lai mērotu ceļu uz Mangaļsalu. Mola sākumā – kopbilde, bet tad devāmies pretī Gaujai. Jūras piekraste bija visai civilizēta ar biežām ģērbtuvju rindām, miskastēm un pašiem cilvēkiem. Protams, ar ko tādu rēķinājos un lielu vientulību šeit negaidīju, bet nevarētu sūdzēties par pārāk lielu cilvēku blīvumu. Pāris duči brūnas ādas tīkotāju, velosipēdisti, ģimenes un šķietami līgošanai sagatavojušies cilvēki, kā arī daži nūdisti. Jā, nūdistu pludmali pamanījām pēc Ingas šokētā spiedziena: “Vai šajā posmā ir nūdistu pludmale? Man šķiet, ka tas vīrietis ir pliks!”. Tad arī atausa atmiņā, ka pa ausu galam kaut kas dzirdēts par nūdistu pludmali Vecāķos. Bet mēs tur nebijām vienīgās apģērbtās caurgājējas.

 

Uztaisījām nelielu atpūtas pauzi. Pie mums pienāca kāds puisis un teica, ka vakar te ballējušies, viens viņa draugs pazaudējis savu telefonu, un kaut kāda meklēšanas programma uzrāda, ka telefons atrodas tieši tur, kur mēs sēžam. Mēs domājām, ka tas ir kāds jociņš, bet Viktorija smiltīs ar kāju paspēra kādam plastmasas gabalam, kas izrādījās meklētais telefons! Skat, kā puisim noveicās!

 

Diena bija saulaina, taču pūta visnotaļ pavēss vējš.

 

Čāpojām, čāpojām, līdz beidzot sasniedzām Gaujas ieteku jūrā. Skaista vieta! Tā kā Viktorijai bija jāsteidzas uz vilcienu, ilgi tur neuzkavējāmies, bet devāmies meklēt ceļu uz Carnikavu. Zināju, ka Gaujā ietek kāda neliela upīte, un mums jāatrod upīte un tilts pār to. Skatoties pēc Google Maps šķita, ka var iet gar Gauju līdz pat otras upes sasniegšanai, bet realitātē, protams, tas tā nebija, jo Gaujas krasts tālāk bija pamatīgi aizaudzis. Gājām pa meža taciņām, spraucāmies cauri krūmiem, līdz sasniedzām normālu grants ceļu. Mums nebija ne jausmas, uz kuru pusi jādodas. Mēģinājām laimi uz vienu pusi, līdz sasniedzām kādus piknikotājus, un viņi teica, ka mums jādodas pretējā virzienā. He, he, smējāmies, ka iecerēto 20 km vietā nočāposim visus 30 km.

 

Kad sasniedzām Carnikavas dzelzceļa staciju, līdz Viktorijas vilcienam bija kādas padsmit minūtes. Izlēmām laiku izmantot lietderīgi un mazliet padziedāt. Līgo, līgo!

 

Atvadījāmies no Viktorijas un devāmies meklēt oficiālo ugunskura vietu. Ņemot vērā mums nepieciešamajā virzienā plūstošo cilvēku skaitu, sapratām, ka tur laikam notiks kāds Līgo pasākums. Nudien, liela skatuve un soundčeks ar rokenrola dziesmām angļu valodā. Principā zaļumballe ar rokenrola mūziku būtu mana ideālā zaļumballe un jebkurā citā dienā es ar lielu prieku tādā piedalītos, bet ne jau Līgo svētkos. Izlēmām, ka arī abas ar Ingu pievienosimies Ernestai un ar pēdējo vilcienu dosimies uz Rīgu un tad brauksim uz tradicionālajiem Līgo svētkiem Dzegužkalnā. Atradām kādu nosacītu pļaviņu Gaujas krastā, uztaisījām nelielu pikniku, bet tad ķērāmies pie puķu lasīšanas un vainagu pīšanas. Līdz brīdim, kad jādiebj uz vilcienu, paguvu salasīt arī trejdeviņu zāļu vēlmju pušķīti.

 

Tā kā nezinājām, cik skaļi būs Līgo svētki Dzegužkalnā un vai tur būs kāda klusāka vietiņa, tad izlēmām, ka jāpadzied jau vilcienā. Protams, pagāja laiciņš, kamēr saņēmāmies, jo ilgi smējāmies. Galu galā es vēl nekad tā īsti nebiju vilcienā nedz dziedājusi, nedz spēlējusi kokli. Otrpus ejai sēdošais pāris uz mums tā dīvaini skatījās. Saņēmāmies dziedāt pirmo dziesmu, pēcāk pārējās dziesmas lēnā garā sāka skanēt ar vien skaļāk un skaļāk.

 

Kad cēlāmies augšā, lai Rīgā kāptu laukā no vilciena, nākamajā solu rindā sēdošais puisis teica: “Dāmas, ļoti skaisti muzicējāt, paldies!”. Savukārt vilciena biļešu kontroliere priecājās, ka ienesām vilcienā svētku sajūtu, jo citādi iepriekš nebija jūtams, ka ir Līgo. Ak, cik jauki, ka ne tikai mums pašām bija prieciņš padziedāt, bet šādi iepriecinājām arī citus! Līgo, līgo!

 

Kamēr Rīgā aizgājām uz pieturu, izrādījās, ka bijām mums vajadzīgo pēdējo autobusu nokavējušas par kādām 5 minūtēm. Jā, šonakt daudz papildreisu, bet līdz nākamajam jāgaida kāda stunda. Eh… Devāmies uz citu pieturu, cerībā, kur tur būs kāds derīgs transporta līdzeklis. Kādu laiciņu sēdējām pieturā un domājām, ka būs vēl ilgi jānīkst, bet tad pamanījām tramvaju, kas dodas vajadzīgajā virzienā, tā nu skrējām uz to.

 

Dzegužkalnā uzreiz devāmies pie lielā ugunskura. Beidzot sadedzināju 3 gadus veco Līgo vainagu, kā arī iemetu ugunī vēlmju pušķīti. Lai top! Pēc garās dienas, kas bija pavadīta pie dabas, šī likās visai skaļa vieta, kas pilna ar cilvēkiem. Bet kurš gan radīs svētku noskaņu, ja ne paši? Tāpēc atkal vilku no somas laukā kokli, un ķērāmies klāt visam dziesmu repertuāram. Ik pa laikam uzradās kāds klausītājs, ik pa laikam kāds mums veltīja jaukus vārdus. Cik mīļi un patīkami! Prieks pašām, prieks citiem.

 

Izdziedājām visas dziesmas, un kā reize pienāca laiks grupas “Raxtu Raxti” koncertam, kas īstenībā bija vienīgais iemesls, kāpēc man vispār gribējās iemest aci Dzegužkalnā.

 

Iepriekš man bija mazliet bail braukt uz Dzegužkalnu, jo Līgo svētkos Rīgā nekad nebiju bijusi un pat nespēju iztēloties, kāda publika tur varētu būt. Izrādījās, ka nebija ne tuvu tik traki, kā es gaidīju. Protams, daži manāmi iedzēruši tipi bija, bet caurmērā publika bija visnotaļ sakarīga.

 

Pie grupas “Raxtu Raxti” mūzikas nu nekādi negribas sēdēt, tāpēc mudināju Ingu un Ernestu doties uz danču placi skatuves priekšā. Abas tielējās. Beidzot šķita, ka pierunāju, un es devos uz danču plača pusi. Kad biju nonākusi tā centrā, pagriezos atpakaļ, bet meitenes nekur neredzēju! Ha, ha, viņas viltīgi bija palikušas maliņā. Baigās! Gāju atpakaļ un centos vēlreiz pierunāt. Izdevās pierunāt vismaz Ernestu. Drīz vien mums pievienojās arī Viktorija un kāds lietuviešu puisis. Tā nu mēs ik pa laikam četratā uzdancojām aplītī. Pēc kāda brīža mani uz deju uzlūdza kāds vietējais “rajončika” pārstāvis. Parasti nemēdzu atteikt, ja vien cilvēks nav totāli pārdzēris jēgu vai tamlīdzīgi. Un tomēr visu dejas laiku ilgojos pēc brīža, kad dziesma beigsies un cerēju, ka viņam pietiks tikai ar vienu deju. Kad dziesma beidzās, pateicos par deju un ātri aizšmaucu atpakaļ pie lietuviešiem. Uff… Pēc neilga laika mani uz deju uzlūdza kāds itālis. Tas nu gan bija dejotājs! Mēģināja mani izdancināt tādās soļu kombinācijās, ka es pat nesapratu, ko viņš cenšas panākt. Tad viņš prasīja vai zinu tādu un tādu īru deju, atsmēju, ka tas taču ir acīmredzams, ka nemāku vis. Viņš man parādīja soļus un tad jau kopīgi varējām kārtīgi izdancoties. Jāteic, ka pēc pārgājiena un ar zābakiem kājās dancošana nebija nekāda vieglā. Uzzināju, ka itālis studē mūzikas akadēmijā, un Latvijā ir atbraucis praksē. Ērģelnieks. Kaut kā netīšām izmetu, ka spēlēju kokli un jau grasījos mēģināt izstāstīt, kas tā tāda ir, bet atklājās, ka itālis jau reiz bija ticis pie iespējas pastrinkšķināt kokli. Pateicu, ka arī tagad man līdzi ir kokle, viņš dikti sapriecājās un lūdza, vai nevaru pamācīt kādus spēles principus. Tā kā gribējās mazliet atpūsties no dancošanas, tad piekritu, un uzkāpām augstāk kalnā, lai koncerts pārāk netraucē. Pēc tam devāmies atpakaļ pie meitenēm un tad, kad sāka spēlēt “Laimas Muzykanti”, beidzot uz deju placi izdevās aizvilkt arī Ingu. Šoreiz malā palika lietuvietes. Tagad sākās aizrautīgas apļa dejas pa visu deju grīdu. Juhūūū! Dancojām, dancojām, līdz pamanījām violeti rozā debesu pamali. Saulīte nāk! Metām dančus pie malas un kāpām Dzegužkalna augstākajā punktā. Atkal vilku kokli laukā no somas, lai uzdziedātu pāris dziesmas. Ernesta smējās: “Inga, piebremzē Solveigu, saki, ka šoreiz tikai 4 dziesmas!” Ha, ha, nez kāpēc vienmēr visi mani draugi uzskata, ka Solveiga ir jāpiebremzē? Dziedāšanai pievienojās arī itālis, taisni vai jābrīnās, cik labi viņam sanāca izlasīt dziesmu vārdus. Saullēkts tuvojās arvien tuvāk, sāka sarasties arvien vairāk cilvēku. Solītās 4 dziesmas izdziedājām un tad gājām vērot saulītes uzaušanu. Pēc mirkļa uzradās arī Jāņu māte un Jāņu tēvs, kas aizsāka kādu garu, garu saules sagaidīšanas dziesmu. Jauki! Jāteic, ka tik skaistu saullēktu ar violetām debesīm sen nebiju redzējusi! Šis bija otrais Jāņu saullēkts manā mūžā, kad redzēju sauli uzlecam, nevis tikai tinamies mākoņu plīvurā. Un šis bija pirmais Jāņu saullēkts, ko sagaidīju neaizejot gulēt un nepamostoties speciāli uz to. Mazs, skaists, gaišs Jāņu brīnumiņš!

 

Pēc tam braucām uz centru, kur atvadījāmies no lietuvietēm un itāļa, un tad ar Ingu devāmies tālāk uz savu rajonu. Labi, ka sabiedriskajām transportam visas nakts garumā norīkoti papildreisi! Mājās atgriezos ap plkst. 06:00 rītā. Kā jau Līgo svētkos pieklājas.

 

Šie bija visu laiku trakākie, neparastākie un pārsteigumiem bagātākie Līgo svētki. Vēl nevienos Līgo svētkos nebiju tik daudz dziedājusi un spēlējusi kokli! Sākotnēji no šiem Līgo svētkiem neko daudz negaidīju, bet, ļaujoties notikumu plūsmai, tie pārvērtās par vieniem no lieliskākajiem jebkad piedzīvotajiem vasaras saulgriežiem. Pārsteidzošā kārtā man izdevās piedzīvot visu, ar ko asociējas ideāli Līgo svētki - būšana pie dabas mierā un klusumā, vainadziņa pīšana, trejdeviņu zāļu vēlmju pušķīša plūkšana, vecā vaiņaga sadedzināšana, tautas tērpa nēsāšana, traka dancošana, Līgo dziesmu dziedāšana, kokles spēlēšana, saulītes sagaidīšana. Viss notiek, ir tikai jāļaujas!

 

Turklāt… Nu varu oficiāli teikt, ka esmu nočāpojusi no Daugavas ietekas jūrā līdz pat Igaunijas robežai! Līgo pārgājiens bija pēdējais iztrūkstošais posms.

 

Līgo, līgo!