2015. gada 20. decembris. Piedzīvojumi Ķemeru tīrelī jeb Solveigai 24

​

Kad apnicis svinēt dzimšanas dienu telpās, jādodas laukā, par spīti tam, ka decembris! Hmm, kur gan varētu būt Rīgai salīdzinoši tuva vieta ar iespēju kaut kur piesēst? Ahā, Ķemeru tīrelis!!

 

Tā nu izsūtīju vecajām, labajām vecenēm ielūgumu uz ballīti brīvā dabā, bet pati visu iepriekšējo nakti pavadīju pārvēršot virtuvi šaušalīgā haosā, lai sagatavotu pikniku. Nākošajā rītā satūcīju visus pārtikas un trauku krājumus n-tajās somās, un varējām doties ceļā. Mēs, 6 meitenes, salīdām Zandas mašīnā un braucām uz Ķemeru tīreli. Nokļūstot pie purva, sadalījām nesamās mantas un sākām soļot purva laipas virzienā.

 

Naskā pastaiga turpinājās līdz brīdim, kad Ilze sāka sūdzēties, ka jūt kaut kādu slapjumu uz kājas. Šis slapjums izrādījās... iztecējusi salātu mērce!! Ak, nē!!! Sekoja skaļu smieklu pavadīti salātu mērces avārijas novēršanas darbi, pēc kuriem ceļš tika turpināts uz visai jautras nots.

 

Beidzot, beidzot varējām ieņemt torni un iekārtoties uz dzīvi tur! Ha, ha, ha! Pavisam drīz mums pievienojās arī Sintija. Daudz ēdiena, daudz smieklu, dziesmas ģitāras pavadībā un pārsteigti pārējie torņa apmeklētāji.

 

Lielajā vējā nebija nemaz tik viegli aizdedzināt kūkas svecītes, bet... mums tas izdevās!

 

Tik spocīgi uzkāpt torņa augšienē, ieklausīties klusumā un redzēt gigantiskas ēnas uz purva ezeru acīm, ko radīja lejas stāvā iekārtā kabatas baterija. Sirreāli! Tāds miers un klusums visapkārt! Vai gan varētu būt vēl labāka vieta dzimšanas dienas ballītei?! Lai gan uz vakarpusi palika auksti un nācās tuntulēties segās, tomēr mums bija paveicies ar gana labiem laikapstākļiem. Ak, paldies, manas mīļās vecenes! Šī bija viena no labākajām dzimšanas dienām!!!

 

Ak, vēl tikai varu pieminēt, ka, braucot prom, atrāvu vaļā svešas mašīnas durvis. Ups! Sadalījāmies pa divām mašīnām - es un Kristīna Sintijas mašīnā, pārējās meitenes - Zandas mašīnā. Kristīnai Zandas mašīnā bija palikušas mantas, tāpēc Sintija piestāja pie Zandas mašīnas (tā mēs tobrīd domājām), es izlēcu laukā no Sintijas auto un pieskrēju pie "Zandas mašīnas", atrāvu vaļā durvis un pamatīgi apstulbu, kad priekšā sēdošas čalis pagriezās pret mani un ar pārsteigtu sejas izteiksmi teica: "Labvakar!" Ho, ho, ho, tā nebija Zandas mašīna!!! Es biju tik ļoti pārliecināta, ka tai IR jābūt Zandas mašīnai, ka pat nepievērsu ne mazāko uzmanību, kā mašīna izskatās un kas iekšā sēž, jo īstenībā salons bija izgaismots un cilvēki labi redzami. Vienkārši nepieļāvu domu, ka tā varētu nebūt Zandas auto, he, he, he. Nu neko, jautri mums, jautri viņiem.