© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2016. gada 20. decembris. Migla Turaidā un latvju danči

Plkst. 07:00 tikām pamodināti ar Kristīnes zvanu, kā jau vakar tika solīts. Ātri sakravājām somas un devāmies uz māju. Tur mūs sagaidīja brokastis ar pankūkām, kuras šeit ierasts ēst ar cukuru un no koka noplūkta citrona sulu. Ņamm!! Kad bijām jau pie durvīm, Kristīne mums līdzi iedeva kārtīgu kukuli pašceptas maizes. Cik jauki! Kopā ar viņas meitu devāmies uz autobusu. 

 

Vakar ieradāmies tumsā, arī šorīt devāmies prom tumsā. Nonākot pagalmā dienasgaismā, vietu droši vien nemaz nepazītu. Tā tiešām atmiņās paliks kā maģiska vieta. Drīz vien šķitīs, ka tā bija vien ilūzija. Uz tumšā ceļa tālumā vīdošās autobusa gaismas caur kokiem izskatījās pēc kāda vilciena no pasaku filmām.

 

Lai cik tas muļķīgi nebūtu, bet ātrākais veids, kā no Līvāniem nokļūt Siguldā, ir caur Rīgu. Starp autobusu no Vidsalas un vilcienu uz Rīgu bija vien 10 minūtes laika, bet visu veiksmīgi paspējām. Oho, jaunā tipa vilcienā vēl nebiju braukusi! Vagons mazliet pat atgādināja labiekārtotos Francijas vilcienus, kur katrā vagonā ir plaša tualete, kas parastajos Latvijas vilcienos vispār nav sastopama. Arī sēdvietas plašas un ērtas.

 

Rīgā starp vilcienu no Līvāniem un autobusu uz Siguldu bija kādas 20 minūtes, arī šeit visu uzspējām bez aizķeršanās. Autobusā mūsu tradīcija - pikniks.

 

Pirmā vieta, ko Siguldā apmeklējām, bija veikals, kur nopirkām pārtiku rītdienas brokastīm un pārgājienam. Tad devāmies uz Krimuldas pusi. Man bija doma izbaudīt skaisto Gaujas ielejas skatu pārlaižoties ar vagoniņu pāri upei uz Krimuldu, bet... kā jau visas līdzšinējās dienas, arī šodien viss bija biezā miglā tīts. Kāda jēga tērēt naudu par vagoniņu, ja neko nevar redzēt? Tā nu gājām kājām. Vispār neatceros, vai Latvijā esmu redzējusi tik ilgstošu un visaptverošu miglu. Tīri vai sajūta, ka mēs būtu iekļuvuši kādā mākonī kaut kur augstu kalnos…

 

Gājām, gājām, līdz nokļuvām Krimuldas pilī. Ēriks bija pārsteigts par muižas varenumu, bet vēl izbrīnītāks bija tad, kad es devos iekšā muižā un teicu, ka mēs šeit nakšņosim. Pirmo reizi nakšņoju īstā pilī, kurai pat ir savs spoks!! Tiesa, istabiņa nebija nekas dižs, bet pats fakts - naktsmājas pilī! 

 

Nolikām smagās somas Krimuldas pilī, lieki netērējām laiku un devāmies uz Gūtmaņa alu. Ēriku saskumdināja pie alas izlasāmā leģenda par Turaidas Rozi.

 

Pēc alas aplūkošanas mudīgi devāmies tālāk uz Turaidas pili, kamēr nav pilnībā satumsis. Eh, es jau biju aizmirsusi, cik daudz trepju ir Gaujas Nacionālajā parkā. Cauri miglai brīžiem varēja redzēt pils aprises (ak, kur gan majestātiskais skats ar pili kalna galā? Sasodītā migla!!), Ēriks bija pārsteigts, ka pils īstenībā ir daudz, daudz lielāka, nekā viņš bija iztēlojies. Beidzot sasniedzām pili. Ērikam ļoti patika gan senatnes auras apvītais tornis, gan muzejs ar interaktīvo ekspozīciju. Ak, kāda neraža ar to miglu! No torņa pavērās nevis brīnumskaists skats, bet gan pelēka miglas siena. Sasodīts! Protams, protams, miglai piemīt zināma pievilcība, bet ne jau n-to dienu pēc kārtas un ne jau no Turaidas skatu torņa... Eh.

 

Mums bija plāns doties uz Siguldu ieturēt vakariņas kādā kafejnīcā. Zināju, ka drīz būs autobuss uz Siguldu, bet spriežot pēc 1188.lv redzētās kartes, pietura bija gana tālu, un mēs nepaspētu. Bijām jau izlēmuši uz Siguldu doties pa GNP takām, nevis līkumoto, tumsā slīkstošo ceļu, kad netālu pamanījām autobusu. Cerību pilni skrējām uz to, un... tik tiešām tas brauca uz Siguldu! Redz, kā mums paveicās! Man jau tā arī likās, ka 1188.lv neuzrāda visas pieturvietas... 

 

Siguldā vienā kafejnīcā Ēriks uzņēma savu "speed" (kafijas) devu, bet pēc tam gājām izlūkot citas kafejnīcas. Beigu galā atgriezāmies pirmajā iestādē, kur pasūtījām vakariņas. Jauka un omulīga vieta, laipns personāls un garšīgs ēdiens ar pieņemamām cenām - "Mr. Biskvīts".

 

Pēc gardajām vakariņām aizgājām uzmest aci stacijas laukumam, kur vajadzēja būt saulgriežu pasākumam. Tā arī bija! Nolikām liekās mantas un devāmies gan dažādās rotaļās, gan jestros latvju dančos, tajā skaitā arī amerikānim nu jau zināmajā "Cūkas driķos". Ēriks joprojām nespēja beigt brīnīties par mūsu kultūru. Viņš teica, ka tieši šādu pasākumu dēļ vien ir vērts ceļot, jo kur gan citur viņš varēs iet rotaļās kopā ar čigānieti, kazu un nāvi. Visas jautrās izdarības noslēdzās ārā ar sadošanos rokās ap ugunskuru un kopīgu "Sidrabiņa lietiņš lija" dziedāšanu. Oi, būtu gribējies iet rotaļās, dejot un dziedāt vēl ilgi un dikti!

 

Pēc tam mērojām ceļu uz Krimuldas pili. Nebija diez ko patīkami iet pa tumšo un līkumaino šoseju ar lukturīšiem rokās, pēc tam slidināties pa ledu un rāpties augšā pa garajām trepēm, bet ko padarīsi.

 

Iegāju dušā, ak, cik jauki!! Pēc tam Ēriks devās uz dušu. Pēc mirkļa no vannas istabas atskanēja: "Varbūt tu gribi aizvērt acis un paturēt dušu?" Es domāju, ka viņš joko, bet izrādījās, ka viņš to nudien prasīja pilnā nopietnībā, jo pirmo reizi redzēja dušu, kuru nav kur piekārt. Ak jel, ha, ha, ha!!! Biju pārsmējusies līka. Bet labākais vēl tikai sekoja. Ēriks iznāca no dušas, paņēma savu ūdens pudeli, uz kuras bija uztīts pamatīgs slānis izolācijas lentas, notina gabaliņu lentas un pielipināja dušu pie sienas. Ha, ha, ha!!! Pirmo reizi redzēju, ka kādam sagādā problēmas dušas turēšana rokā. Un vēl šis risinājums!!! Sen nebiju tik ļoti, ļoti kārtīgi izsmējusies.

Show More
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now