2017. gada 20. augusts. Tadžikistāna, Avdža. Ekspedīcija kalnos #2

 

Ceļamies plkst. 06:15, lai jau plkst. 07:00 ar Adri, Farangisu un Ošuru dotos kalnos pēc kumelītēm, ziziforām un citiem augiem. Protams, plkst. 07:00 esam gatavas tikai mēs ar Adri, bet Ošurs ar Farangisu vēl čammājas. Beigu galā Farangisa izdomā, ka viņai vispār ir slinkums kaut kur iet, tā nu augu ekspedīcijā dodamies tikai trijatā.

 

Šoreiz kāpt ir vieglāk, nekā iepriekšējā reizē, bet vienalga taisām īsas, bet biežas pauzes.

 

Kaut kā pavisam netīšām sāku pievērst lielāku vērību iežiem. Te taču ir īsta paradīze!! Kāda krāsu daudzveidība! Kādi mirdzoši eksemplāri, kas saulē laistās kā dārgakmeņi! Sāku lasīt kabatā mazus, bet pārsteidzoši spožus gabaliņus. Arī Ošurs man sāk piegādāt īpaši skaistus akmeņus. Beigās salasās paprāvs maisiņš. Es taču nevaru braukt uz Latviju bez Pamira kabatā! Arī daži no kalniem ir kā milzīgi, monolīti akmeņi. Neko tādu citās zemēs neesmu redzējusi.

 

Ak, ziziforas, mani mīļākie augi, kas pēc smaržas mazliet atgādina eikaliptus.

 

Pusdienu pauzi ieturam zem koka, kur oglēs cepam kartupeļus. Sakurinām ugunskuru, pagaidām, kad ir ogles, ierušinām oglēs kartupeļus, un – gatavs! Ņamm! Arī pārogļotie mizas gabaliņi garšo tīri tā neko. Vienkārša, bet efektīva metode.

 

Ošurs kādā brīdī aiziet pakaļ augiem pa tādu taku, kur mēs ar Adri neesam ar mieru iet. Mīlu kalnus, bet šajā vietā man pret tiem ir liela bijība, prāts uz pārgalvīgiem pārgājieniem nemaz nenesas.

 

Esam kārtīgi pastrādājuši, pienākusi pēdējā iestiprināšanās pauze, pirms sākam ceļu mājup. Ošurs atradis savvaļas rabarberus, tos nomizo, uzkaisa sāli un dod mums nogaršot. Brīnos par šo kombināciju, jo esmu radusi ēst rabarberus bez nekā vai arī ar cukuru. Savukārt Ošurs nesaprot, kas tur tāds pārsteidzošs, jo viņš kopš bērnības rabarberus grauzis tikai ar sāli. Nu jā, kāpēc gan ne? Bet man šāda kombinācija galīgi neiegaršojas, cenšos sāli no sava rabarbera nopurināt.

 

Kad dodamies atpakaļ, sāk krēslot. Izrādās, ka man vienīgajai ir lukturītis. Labi, Adri lukturītim vajag jaunas baterijas, bez tām no lukturīša tāpat lielas jēgas nav, jo vairāk par mazu gaismas pleķīti tas neizgaismo, bet kāpēc Ošurs nepaņēma lukturīti? Ai…  Beigās jau vispār ir pilnīga tumsa, bet mums jālēkā pa milzīgiem akmeņiem, no kuriem liela daļas kustas. Tā nu es eju abiem pa vidu, cenšoties izgaismot ceļu gan Ošuram, gan sev, gan Adri. Vienā brīdī kaut kur saslīdu, labi, ka zemāk ir milzīgs akmens, uz kura piezemējos ar rokām, nekur tālāk neaizšļūcot.

 

Netālu no mājām mūs sagaida Rembo, priecīgi lēkājot riņķī tā, it kā mēs būtu ģimenes locekļi.

 

Atgriežamies mājās ap plkst. 20:00. Momo un Maļika šausminās: “Kāpēc tik vēlu?”.

 

Vakariņās piena zupa, kas manai gaumei gan ir stipri par saldu. Pēc tam skatāmies Momo dēla Oļima kāzu video. No vienas puses – interesanti, no otras puses – filmēta teju katra sekunde, piedevām diezgan šausmīgā kvalitātē, tā ka pēc brīža jau sāk apnikt, bet prom iet arī tā kā neērti…

 

Uhh, kāds patīkams nogurums pēc dienas kalnos!!