top of page

2017. gada 20 .jūlijs. Tadžikistāna, Avdža. Kāpšana kalnos pēc kumelītēm un ievelšanās upē

 

Naktī bija grūti iemigt, šķita, ka trūkst elpas. Nav jau brīnums, ja tik pēkšņi esmu nonākusi 2600 m augstumā.

 

Vakar tikai šeit ieradāmies, bet šorīt jau plkst. 06:00 esam iztrausušies no migām, lai ar Adri, Ošuru un Farangisu dotos kalnos lasīt tējas. Jautāju Bobo, vai man vispār ieteicams kāpt vēl augstāk, ja pat šeit ir grūti elpot. Viņš atbild, ka lai tik droši eju, tikai daru to lēnām.

 

Ieraugot, ka pa māju staigāju basām kājām, Momo man atdod savas čības. Baidās, ka citādāk vēl saaukstēšos. Manas čības sēž kaut kur pazaudētajā bagāžā…

 

Sakrāmējam somas, iebrokastojam ширчой, ar Adri paņemam mājas remontstrādnieku sarūpētās nūjas un dodamies ceļā. Mums pievienojas arī divi suņi, mūsu grūsnā sunene Rembo un kaimiņu topošais tēvs. Ejam tieši tajā virzienā, kurā vakar veroties ar Adri prātojām, ka tur jau nav iespējams iet, ja vien neesi pašnāvnieks vai profesionāls kalnos kāpējs. Kaut kā nejūtam sevī ne vienu, ne otru… Ošurs te pavadījis visu savu bērnību, dažbrīd ar aitām un ēzeļiem augstu kalnos dzīvojot pat mēnesi, tāpēc varam uzticēties, ka viņš zina, ko dara. Šie nav kalni, kuros kā nejauši garām klīstošs ceļotājs tu viens pats uzdrošinātos spert kāju. Teorētiski ir viena taka, bet tā nav marķēta un nav redzama, turklāt daudzās vietās to pilnībā pārrāvuši zemestrīču (jā, te tādas laiku pa laikam ir!!) un pavasara sniega kušanas rezultātā radušies zemes nogruvumi. Tā ka principā sanāk kāpelēt pāri dažādiem akmentiņu, akmeņu un milzīgu klinšu bluķu nogruvumiem.

 

Ejam tiešām lēni, bieži atpūšamies. Pārsteidzošā kārtā šķiet, ka šeit elpot ir vieglāk, nekā no rīta mājās.

 

Taka tik bīstama, ka fotokameru lielākoties turu somā un izvelku laukā vien atpūtas pauzēs. Tādi kalni, tāds varenums! Nekad tādā vietā neesmu bijusi!

 

Interesanti, ka pat tur, kur nekādi augi tuvumā lāga nav redzami, gaisā virmo spēcīga dažādu zālīšu smarža. Izrādās, ka sausā vietā augošiem augiem ēteriskās eļļas ir daudz lielākā koncentrācijā, un tāpēc te smaržo kā pļavas vidū. Fantastiski!

 

Kad esam sasnieguši zināmu augstumu, sākam lasīt ārstniecības augus. Caurmērā lasām kumelītes, immortelles un ziziforas.

 

Šajos kalnos dzīvo susļiki. Ik pa laikam tos var dzirdēt sasvilpjamies. Arī suņi dzenas tiem pakaļ kā traki. Un… izrādās, ka te dzīvo arī sniega leopardi!! Bobo pats reiz no viena plankumainā kaķa slēpies aiz kādas klints.

 

Lai gan kalni ir klinšaini un skarbi, ik pa laikam ir “oāzes” ar kokiem un ēnu, nepārtraukti čalo upe, un pat visā klinšainajā skarbumā atrodami daudzi medicīnā noderīgi augi.

 

Kāpelēju pa kalniem, n-tās reizes lēkāju pāri upei, lasu kumelītes un domāju, cik gan pasakaini tas ir, ja cilvēki var dzīvot tik ļoti skaistā vietā, katru dienu svaigā gaisā vākt ārstniecības augus un ar tiem palīdzēt cilvēkiem. Vakar, kad Bobo teicu, ka viņi dzīvo ļoti, ļoti skaistā vietā, viņš man prasīja: “Kas gan te skaists? Vieni vienīgi kalni.” Smējos, ka tieši tas jau arī ir tas skaistums! Dievinu kalnus un to, cik mazam viņi liek justies cilvēkam.

 

Vairākas reizes uztaisījām pa kādam piknikam (starp citu, melnā tēja ar cukuru – lieliska ideja ātrai enerģijas atgūšanai!) un atpūtas pauzei, bet ap plkst. 17:00 sākam doties lejup. Ja kāpt augšup pa dažādiem nogruvumiem bija puslīdz normāli, tad lejup kāpšana gan šķiet visnotaļ baisa. Viegli paslīdēt. Bet Ošurs gan lēkā kā tāda kalnu kaza! Kad nākas šķērsot upi, nav citas izvēlas, kā likt kāju uz sūnaina un slidena akmens upes vidū. Protams, paslīdu un ar lielu plunkšķi ieveļos aukstajā kalnu upē, izmirkstot līdz pat viduklim. Pēc tam ar Farangisu iekuļamies kaut kādos milzīgos klints bluķos, jo Ošura izvēlētais ceļš neliekas daudz labāks, bet beigās viņam nākas mūs abas vilkt pāri upei uz savu pusi. Lai gan nu man jau ir vienalga – izmirkt vēlreiz vai nē. Šis noteikti ir viens no maniem visu laiku ekstrēmākajiem pārgājieniem.

 

Kad atgriežamies mājās līdz ar tumsu, Momo ir pamatīgi satraukusies, kur tad mēs tik ilgi bijām pazuduši.

 

Uhh, pārgājiens ne pa jokam. 13 stundas, augstākais sasniegtais punkts 3530 m.

 

Vakariņās – piena zupa. Gluži kā mājās. Ja neskaita, ka zupā tiek iepeldināti milzīgi sviesta gabali. Un daudz cukura.

bottom of page