2017. gada 19. jūlijs. Tadžikistāna, Horuga un Avdža. Ierašanās mūsu jaunajās Pamira mājās

 

Numuriņa cenā Ošura brālēna viesnīcā “Hostel Do Nazarbay” (80 somoni/pers. = 8,2 eur/pers.)  iekļautas arī brokastis – vārītas olas, cīsiņi, plakanā maize, jogurts, tēja, cepumi un konfektes. Tēja no jaukām krūzītēm bez osiņas. Man dikti patīk tādas krūzītes, daudz mīlīgāka sajūta! Ak, ja man būtu neierobežots daudzums naudas un neierobežots somas izmērs, es te sapirktos ļoti daudz trauku, tie visi ir ar tik skaistiem ornamentiem!

 

Paēduši brokastis dodamies pastaigā pa Horugu. Ošurs mūs pavada līdz parkam, bet tad iet kārtot savas lietas. Varbūt Horugā nav īpaši daudz vietu, ko aplūkot, taču pati pilsētas atrašanās vieta vien jau ir ievērības cienīga – kur vien pagriezies, visur ir milzīgi kalni! Burtiski visapkārt pilsētai. Vietējie kalnus izmanto kā milzīgus reklāmas dēļus reliģiskiem un politiskiem tekstiem. Atjautīgi! Visi redz. Un nevienam nav jāmaksā par reklāmas laukumu.

 

Dodamies uz tirgu, kur es tieku pie vēl vienas tadžiku kleitas! Šis gan ir tāds salīdzinoši neliels tirgus, bet visa kā ir gana – plakanās maizes kaudžu kaudzēs, sulas un kompoti automātos, kleitas, iešļūcenes, dārzeņi, mušu apsēsta gaļa un kas tikai vēl ne. Tirgū satiekam Ošuru, kurš jau sācis iepirkt produktus saviem vecvecākiem. Ošurs mums pasaka, ka dosies meklēt ķerru, mēs ar Adri paliekam divatā. Aizejam uz tiltu, no kura paveras jauks skats uz upi, kalniem un pilsētu, bet saulē drīz paliek pārāk karsti. Dodamies ēnā. Adri apsēžas uz kāda pakāpiena, bet netālu esošais pārdevējs viņai atnes krēslu, cik mīļi! Tad pamanām Ošuru, kurš nudien izīrējis puisi ar ķerru! Nemaz nezināju, ka te pieejami šādi pakalpojumi. Tad dodamies uz Ošura aizrunāto auto, lai tajā no ķerras pārkrāmētu produktus un aizņemtu sev labākās vietas. Farangisa paliek pie auto gaidīt citus pasažierus, Ošurs dodas pakaļ trīsgadīgajai māsīcai Bibiškai, kura arī kādu laiku dzīvos Avdžā, bet mēs ar Adri ejam uz viesnīcu, jo šķiet, ka tā būs ātrāk, nekā gaidīt kopā a Farangisu. Izrādās, ka mazliet pārrēķinājāmies ar distanci, jo pie viesnīcas ierodamies vienlaicīgi ar auto un Farangisu, ha, ha! Šoferis mums dod 10 minūtes laika mantu sapakošanai, bet mazliet aizčammājamies, jo nākas gaidīt Ošuru.

 

Šī mašīna ir manāmi švakāka par iepriekšējo, bet šoferis brauc ļoti mierīgi. Tik mierīgi, ka šķiet tīri vai garlaicīgi!

 

Pagājušas apmēram 2,5 stundas, un Ošurs pēkšņi sauc: “Laipni lūgtas Avdžā!”. No sākuma domāju, ka viņš jokojas, bet, nē, nudien esam klāt! Šoferis pa ļoti, ļoti stāvu kalnu ceļu mūs uzved līdz pat pagalmam.

 

Pagalmā mūs sagaida Ošura vecmāmiņa Hadiča (kuru turpmāk skaidrības un vienkāršības labad šeit minēšu kā Momo). Ieraugot mūs, viņa smejas, ka nevar saprast, kurš no Amerikas, kurš no vēl kurienes… Ha, ha, mana kovbojcepure pie vainas!

 

Ieejam mājā. Oho!! Māja daudz, daudz plašāka, nekā gaidīju. Tipiska pamiriešu māja ar koka (papeles!) konstrukciju, dažādiem dīvainiem paaugstinājumiem, koka kolonnām un četrkārtīgiem griestiem, kuru simbolika saistīta ar zoroastrismu, bet mūsdienās tiek traktēta pēc islāma. Ceru, ka kādā dienā saņemšos pa kluso to visu nofotografēt, jo izskatās gluži kā etnogrāfiskais muzejs. Ļoti, ļoti pārsteidzoši. Noliekam mantas bibliotēkā un dodamies tūrē pa pagalmu. Tualete ir kleķa būda, diezgan plaša, ar trīs caurumiem grīdā. No tāda paša materiāla celta arī kūts, kurā dzīvo govs ar telēnu un bullis. Mani pārsteidz govs mazais izmērs, bet Ošurs saka, ka tas ir absolūti normāls govs izmērs Pamirā.

 

No pagalma redzama Afganistāna. Turklāt tik labi redzama, ka bez maz cilvēkus var saskatīt! Bet kādi tur kalni! Ak! Man taisni vai gribas raudāt no šo kalnu skaistuma, no tā, ka atrodos tik fantastiskā vietā un būšu šeit uz 3 mēnešiem. Kalni mani vienmēr aizkustina līdz sirds dziļumiem, bet šie ir īpaši vareni kalni! Tāda sajūta, ka manā priekšā stāv visa pagātne, tagadne un nākotne vienuviet. Pārlaicīgi kalni.

 

Tadžikistānas pusē esošie kalni izskatās tik klinšaini un bīstami, ka ar Adri nespējam saprast, kur gan viņi dodas lasīt tējas. Ne jau tur, vai ne?

 

Drīz klāt ir pusdienlaiks. Pusdienas ēdam tapčanā – nojumē, kas paredzēta gan ēšanai, gan tējas dzeršanai, gan pļāpām, gan arī, ja gribas, gulēšanai. Pusdienās оши бурида, kas mums vairs nav nekāds jaunums. Protams, arī plakanā maize, ko visi lauž ar rokām. Un vēl kāds dīvains piena produkts, kefīra radinieks, tikai daudz šķidrāks un skābāks, bet patīkami atspirdzinošs.

 

Pusdienu noslēgumā uzzinām, ka Pamirā ēdienreize netiek uzskatīta pa pabeigtu, ja kāds nav noskaitījis pateicības lūgšanu, kas ir ar novēlējumu, lai ēdiens iet labumā un ar pateicību un laba vēlējumiem saimniecei. Kamēr viena persona to skaita, visi pārējie to uzņem ar kopā saliktām plaukstām un beigās pārlaiž pāri sejai. Izskatās apmēram kā ūdens paņemšana abās plaukstās un uzliešana sejai. Protams, lai to darītu, vispirms jāsagaida, kad visi pabeiguši maltīti. Interesanti, būsim daļa no vietējo rituāla. Mana pirmā saskare ar musulmaņu rituāliem.

 

Pusdienu traukus mazgājam tieši zem tapčana tekošajā kalnu strautā, bļodas beržam ar zāles kušķiem. Ha, ha, parasti es tā daru pārgājienos…

 

Pēc pusdienām ar Adri un Farangisu dodamies nelielā pastaigā pa tuvējo apkārtni. Joprojām nespēju beigt smaidīt un priecāties par kalniem! Tik neiedomājams skaistums! Mūsu māja atrodas 2600 m augstumā!! Augstāk par mums dzīvo tikai viens kaimiņš.

 

Viss ir daudz mierīgāk, nekā iepriekš šķita, kad skatījos Google kartē un redzēju, cik tuvu ir Afganistāna. Bet tagad… redzu pagalmus, kuros dzīvot tādi paši cilvēki kā šajā pusē. Tā jau ir, ka TV un internets visam liek šķist bīstamākam, nekā tas ir realitātē. Jo vairāk ceļo, jo vairāk saproti, ka pasaule īstenībā ir daudz miermīlīgāka un draudzīgāka. TV un internets cilvēkos sēj bailes. Gan jau ne bez nolūka, jo ar iebaidītiem cilvēkiem vieglāk manipulēt. Tiesa, Farangisa stāsta, ka vēl šogad maijā talibi bija sagūstījuši kādu afgāņu ciemu, kas atrodas salīdzinoši netālu upes otrā pusē. Gar upi pavisam zemu bija lidojuši iznīcinātāji un visādi helikopteri, bet Tadžikistānas valdība vietējiem šī reģiona iedzīvotājiem lika būt gataviem evakuācijai vesela mēneša garumā. Bet tagad viss mierīgi.

 

Šeit par zālītēm zinošs ir ne tikai vectēvs (kuru turpmāk skaidrības un vienkāršības labad šeit minēšu kā Bobo), bet arī visi tuvākie vai tālākie radi. Tā arī Farangisa mūs iepazīstina ar efedru – augu, ko izmanto medicīnā lietoto narkotiku efedrīna ražošanai. Šis augs būtu noderīgs arī zāļu tējām, bet narkotisko īpašību dēļ tā lasīšanai nepieciešama īpaša licence, kas visu sarežģī un sadārdzina. Bet Farangisa mums ļauj nogaršot pāris ogas – par skādi nenākšot.

 

Kad atgriežamies mājās, drīz vien uzrodas arī doktors Širinbeks Davlatmamadovs jeb Bobo, kurš priekšā stādās ar visiem saviem medicīniskajiem tituliem un mūs sabučo. Vēlāk mums stāsta, ka sabučot mūs drīkstēja tikai tāpēc, ka viņi ir ismailīti – musulmaņu šiītu visliberālākā novirziena pārstāvji. Ismailīti sveicinoties drīkst sabučoties; sievietēm nav jāaizsedz seja; ja sieviete mājās ir viena, viņa drīkst uzņemt arī vīriešu kārtas ciemiņus, kas citiem islāma novirzieniem ir aizliegts. Lūgšanos skaita trīs reizes dienā, bet pēdējās divas reizes var apvienot vienā garā vakara lūgšanā, reāli lūdzoties vien divas reizes dienā. Citi musulmaņi lūdzas piecas reizes dienā.

 

Vakariņojam viesistabā pie galda, kur saimniekam ir vieta pie vienas no kolonnām. Vakariņās buljons, kurā katrs no lielā traukā var savā bļodiņā likt iekšā, ko grib – burkānus, kartupeļus, gaļu. Ļoti laba ideja, ka katrs pats izvēlas sava šķīvja saturu. Ciemiņu uzņemšanas sakarā Bobo liek galdā celt tadžiku konjaku, ar ko kopā tiek teikts tosts par to, ka viņš dikti priecājas mūs uzņemt savā mājā, ka viņš tagad esot par divām mazmeitām bagātāks un tā tālāk un tā tālāk. Ļoti viesmīlīgi. Sekojam Bobo paraugam un iztukšojam glāzes. Nez kāpēc Ošurs ar Farangisu gan tā nedara. Tā kā mūsu glāzes ir tukšas, pēc brīža Bobo tās piepilda no jauna. Jautājoši paskatos uz Ošuru – vai nākamais tosts būtu jāsaka mums ar Adri? Viņš atbild, ka tad, ja vēlamies, bet Bobo jau mums dod vārdu. Ak jel. Nemāku tostus teikt pat latviski, kur nu vēl krieviski! Šausmas. Kaut ko jau izmocīju.

 

Paralēli vakariņām Ošurs uzliek filmu, ko veidojusi kāda Kanādas antropoloģe, kura kopā ar viņiem Avdžā nodzīvoja veselu gadu. Lūk, es arī gribētu tādu nodarbošanos! Bobo kopā ar antropoloģi viesojās arī Afganistānā, kur Bobo dzīvo radi. Filmā redzams arī mēģinājums ar radiem sabļauties pāri upei. Skumji.

 

Bobo tāds varen pļāpīgs, cenšas mums daudz izstāstīt gan par ismailītiem, gan par vietējo Kalnu Badahšānas kultūru. Tāds ļoti patīkams vīrs. Arī Momo šķiet omulīga, tipiska vecmāmiņa.

 

Drīz vien pēc vakariņām ar Adri un Farangisu dodamies tapčanā iekārtot sev guļasvietas. Protams, mēs varētu gulēt bibliotēkā, bet kāpēc neizmantot iespēju gulēt svaigā gaisā? Mazliet žēl, ka tapčanam ir jumts, citādi varētu labi vērot zvaigznes. Tā kā es apgūlos malā, tad pa mazu stūrīti starp jumtu un koku zvaigznes redzamas. Un vēl strauta čalošana, ak!