2018. gada 17. jūnijs. Ēriks Latvijā. Rīga. Pagāniskā vēsture, latgaļu kebabs un Maskačka

 

Ļauju Ērikam kārtīgi izgulēties. Šī ieplānota kā absolūti mierīga diena, lai Ēriks var palēnām pierast pie mūsu laika joslas. Pirmais pieturas punkts – kino “Bize”, kurā noskatāmies vienu no jaunajām latviešu filmām – “Baltu ciltis”. Zinot, cik mazs ir kinoteātris un ka dažkārt tas ir stāvgrūdām pilns, jau sen esmu nopirkusi biļetes, un arī uz seansu ierodamies laicīgi. Paši pirmie, ha, ha, ha! Arī vēlāk zāle nebūt nav pilna, mums pievienojas vien vēl trīs cilvēki… Laikam visi bauda karsto vasaras dienu kaut kur pie dabas krūts. Ēriks brīnās, kā gan es esmu atradusi tik foršu, bet vārtrūmē noslēptu vietu. Filma ir ļoti interesanta un izglītojoša, vērts noskatīties! Ēriks pēc filmas smejas, ka tagad viņam vēl vairāk bail no Latvijas un mūsu pagānu rituāliem.

 

Pēc tam dodamies uz “Ausmeņa kebabu”, jo Ēriks ir burtiski apsēsts ar kebabiem, ko ASV tik viegli nemaz nevar atrast. Jau iepriekš veicu izpēti, cenšoties saprast, kura varētu būt Rīgas labākā kebabu vieta. Nonācu pie secinājuma, ka vērts izmēģināt šo latgaļu iestādi. Un vilšanos nepiedzīvoju. Pasūtām kebabus un dodamies piknikot uz Esplanādi. Lieku Ērikam izvēlēties zāles pleķīti. Viņš nosmej: “Un tagad tu no somas izvilksi segu!”. Uz ko es atbildu, ka tieši to arī grasos darīt. Ēriks ir šokā, jo bija to domājis kā joku. Lai gan neesmu kebabu fane, bet ir garšīgi. Savukārt teju profesionālais Rīma Ēriks atzīst, ka šis ir viens no labākajiem kebabiem, ko viņš jebkad ēdis.

 

Tālāk izmetam nelielu loku pa Vecrīgu, līdz man ienāk prātā vēl kāda Rīmām interesanta vieta – “Ķiploku bārs”. Pasūtām ķiploku saldējumus. Jā, jā, tieši tā – ķiploku saldējumus ar ogu mērci. Lai cik dīvaina liktos šī kombinācija “ķiploks + saldējums”, bet tā ir vienkārši ģeniāla! Arī Ēriks ķiploku saldējumu novērtē ļoti atzinīgi. Tiesa, ķiploku garšu mutē var just uz visu atlikušo dienu.

 

Tad dodamies cauri Centrāltirgum un Spīķeriem uz Latvijas Zinātņu Akadēmijas pusi. Diemžēl ir jau pavēls, un tirgū visi vācas nost. Kad nonākam uz LZA skatu laukuma, Ēriks ir pamatīgi pārsteigts par to, cik ļoti, ļoti zaļa ir Rīga. Jā, pat man jābrīnās par to, ka Daugavas kreisais krasts vairāk izskatās pēc meža, nekā pilsētas.

 

Tā kā Ērikam patīk visādas dīvainas lietas un vietas, piedāvāju doties uz… Maskavas forštati. Kāpēc gan ne? Uzpucētā un glancētā Rīga iepazīta jau pirms pusotra gada. Pienācis laiks mazliet citai Rīgai. Maskavas forštate arī ir ļoti skaista, vien maķenīt atšķirīgākā veidā. Tiesa, ielās un vārtrūmēs ganās visnotaļ aizdomīgi purni, tāpēc kameru iebāžu somā un ierosinu pārāk skaļi angliski nerunāt. Visādi citādi izbaudām bruģētās ieliņas, koka mājeles un specifisko atmosfēru.

 

Tālāk iemetam acis “Gaujā” un “Aleponijā”, bet tad jau vakars klāt un laiks doties mājās kājas pūtināt. Ēriks joprojām nespēj aptvert, kā tas nākas, ka plkst. 23:00 ārā vēl joprojām ir gaiša diena!