2017. gada 16. decembris. Latvija, Inciems. Pa pēdām Anšlava Eglīša “Pansijai pilī”

Šķiet, ka Anšlava Eglīša “Pansija pilī” ir teju vienīgā grāmata no skolas laiku obligātās literatūras, kas man tiešām patikusi. Un ar savu ironisko stilu un dzīvajiem tā laika kultūras cilvēku raksturojumiem dikti, dikti patīk joprojām. Tā nu kopā ar vietējo gidi Māru Ozolu dodamies izlūkot, kā Inciema slavenā muiža izskatās mūsdienās. Abas ar ķieģeļiem apmestās ēkas reiz veidojušas muižas pili, kurā notika visa "Pansija pilī" darbība. Tagad muižas ēkas nonākušas bankas īpašumā, palēnām tiek atjaunotas, atsedzot zem ķieģeļu slāņa esošos vecos baļķus. Muižas sānos paveras skats uz lielu laukumu, kurā atradies Anšlava Eglīša ierīkotais sporta stadions. Lasot grāmatu, biju iztēlojusies, ka tas atrodas kur stipri tālāk. Kad esam izmetuši loku pa apkārtni, dodamies uz gides “ofisu”, kurā aplūkojam gan vecas fotogrāfijas, gan no muižas ēkas iznestās Eglīšu ģimenes grāmatas, gan citas vēstures relikvijas. Varu aptaustīt pat 1862. gada izdotas nošu lapas, kas klātas bieziem putekļiem.

Pēc tam dodamies uz kafejnīcu “Pansija”, kurā ieturam brangas pusdienas. Pat pusporcijas šķiet stipri lielākas nekā kuņģa izmērs. Bet gardi.

Tālāk braucam uz Ieriķu dzirnavām, lai izmestu loku pa izgaismoto dzirnavu taku. Ik pa laikam skatam paveras kāds ugunskurs, lāpas, kāds no sūnām veidots dzīvnieciņš vai akmenī kalta seja. Un, protams, nemitīga upes čaloņa.