2017. gada 16. jūlijs.  Tadžikistāna, Varzobe. Nastu nesēji ēzelīši un kalnu prieki

​

Vakar piekritām Ošura māsīcas Zevaras piedāvājumam šodien doties pārgājienā Varzobes kalnos. Agrs rīts. Pamostamies no Ošura zvana, ka pārgājiena pulcēšanās laiks ir pārcelts pusstundu agrāk. Pie brokastu galda atrodam Ošura atstātu zīmīti ar norādēm, kā nokļūt uz tikšanās vietu. Varam doties ceļā! Kāds vīrietis, kurš izkāpj laukā tajā pašā mikriņa pieturā, kurā mēs, vaicā, kur mums jādodas tālāk. Pasakām, un viņš mūs pavada uz vajadzīgo pieturu un pat palīdz noķert autobusu!

 

Autobusā kāds pasažieris uzsāk ar mani sarunu. Taujā manu vārdu. Pasaku. Viņš nez kāpēc domā, ka es ar viņu sveicinos, sakot: “Salaam alaykum!”, un vēlreiz vaicā manu vārdu. Smejos, ka nupat jau to pateicu. Un šī nebūt nav pirmā reize, kad kādam šķiet, ka es saku: “Salaam alaykum,” lai gan īstenībā saku: “Solveiga”. Pēc kāda brīža puisis jautā, vai esmu precēta. Tā kā pārgājiena sakarā gredzenu man pirkstos nav, tad nevaru spēlēt teātri, ka esmu saderināta, un nākas teikt, ka nē, neesmu precēta. Nākamais jautājums no viņa puses: “Tad varbūt varam sazināties un uzturēt kontaktus?”. Atsmeju, ka varam sazināties, kamēr braucam šajā autobusā. Mazliet vēlāk mani nošokē viņa jautājums: “Latvija jau ir tikpat nabadzīga valsts kā Tadžikistāna, vai ne?”…

 

Nonākam norunātajā vietā, kur Zevara ir jau priekšā. Kopā ar viņu gaidām puisi, kurš bieži organizē pārgājienus Varzobes kalnos, kā arī citus kalnu mīļotājus. Esam astoņi cilvēki, trīs puiši un piecas meitenes. Grupas vadītājs smejas, ka šāda dzimumu proporcija viņam gadoties pirmo reizi, parasti pārgājienos dodas tikai puiši. Jāpiebilst, ka viņš pārgājienus organizē prieka pēc, piedāvājot draugiem un draugu draugiem samesties naudu busiņam un doties kalnos. Arī tagad tiek sarunāts busiņš, un varam doties ceļā.

 

Iepriekš domāju, ka varbūt tikai pilsētas ielās šoferi brauc bez noteikumiem, bet situācija arī uz līkumainā kalnu ceļa nav daudz labāka. Jāteic, ka es apbrīnoju šoferu reakcijas ātrumu. Ielās valda pilnīgs haoss, mašīnas brauc ņigu ņegu, tam visam pa vidu maisās gājēji. Kaut kādā mistiskā, man neizprotamā veidā šis haoss tomēr funkcionē.

 

Neticami, ka apmēram 25 km attālumā no Dušanbe tu jau esi nonācis pilnīgi citā pasaulē. Kalnos. Samaksājam šoferim un sākam čāpot augšup cauri nelielam ciemam. Man šķiet, ka esmu nokļuvusi kādā “National Geographic” fotogrāfijā, tieši tik eksotiska liekas ciema ieliņu un klinšaino kalnu kombinācija.

 

Pārgājiens pēc būtības nav grūts, bet karstums, ak, tas gan mani galē nost… Pie katras upītes slapinām matus un drēbes. Nonākam pie strauta, ko vietējie liela kā ļoti tīru. Izlemju sekot viņu piemēram un papildināt savu pudeli ar strauta ūdeni. Tieši tas, ko visas ceļotāju mājaslapas iesaka nedarīt. Un vēl nav pagājusi ne nedēļa šajā zemē, he, he. Es parasti izvēlos uzticēties vietējiem, nevis ceļotāju mājaslapu ieteikumiem. Garšīgs ūdens, pat ļoti!

 

Ik pa laikam satiekam kādu nastu nesēju ēzeli, kas apkrauts ar malkas pagalēm.

 

Nevaru teikt, ka man ar grupu pārgājieniem līdz šim būtu bijusi laba pieredze, tāpēc pirms dalības šajā gājienā uz to skatījos mazliet skeptiski. Nu varu teikt, ka arī grupu pārgājieni var būt jauki, viss atkarīgs no kompānijas. Ik pa laikam ēnās taisām nelielas pauzes, lai atvēsinātos; tiek gaidīti lēnākie gājēji; sarežģītākās vietās puiši padod meitenēm roku. Ir sajūta, ka tiešām ejam kopā kā grupa, lai gan sapazināmies vien Dušanbe autobusu stāvlaukumā.

 

Pie kāda pusizkaltuša ūdenskrituma pienācis laiks mazliet garākai atpūtas pauzei. Jautāju puišiem, lai iesaka kādu tūrisma inventāra veikalu, kur pazaudētās mugursomas vietā varu sev nopirkt jaunu. Visā Dušanbe viņi zina tikai vienu tādu veikalu! Izvelku savu plānotāju, lai pierakstītu adresi. Grupas vadītājs sāk smieties, ka kaut ko tādu veselu mūžību nav redzējis, kurš gan mūsdienu tehnoloģiju laikmetā kaut ko pieraksta papīra plānotājā? Te tev nu bija “atpalikusī” Tadžikistāna. Nekā tamlīdzīga. Ielās pat omes staigā ar smalkākiem telefoniem nekā es.

 

Pēc atpūšanās varam turpināt ceļu. Skati – fantastiski, saule – cepinoša, visapkārt – putekļi.

 

Lai ieturētu pikniku grupas vadītāja iecerētā vietā, nākas brist pāri upei. Pārsteidzošā kārtā ūdens nav ne tuvu tik ledains, kādu esmu pieradusi just kalnu upēs. Bet straume gan pamatīga.

 

Šajā kompānijā visi runā angliski, cits labāk, cits sliktāk. Tas, protams, ir noderīgi brīžos, kad kaut ko nemāku izskaidrot krieviski, bet nelaime tā, ka viņi visi grib ar mums praktizēt savu angļu valodu. Bet kā lai es trenēju savu krievu valodu?

 

Ap plkst. 17:00 esam atpakaļ ciemā, kur mūs jau gaida sarunātais šoferis. Kārtējais busiņš ar jauku arābu mūziku. Citu mūziku mikriņos šeit nemaz neesmu dzirdējusi. Prieks atpūsties no briesmīgās popmūzikas, kas nepārtraukti dzirdama publiskās vietās Eiropā.

 

Kad nokļūstam Dušanbe pievārtē, pārsēžamies pilsētas autobusā. Interesanti, ka autobusā par braucienu jāmaksā nevis iekāpjot, bet izkāpjot. Protams, biļetes neviens nedod.

 

Autobusā ar mums sarunu uzsāk kāds skolas puika. Viņam šķiet, ka Adri ir no Austrālijas, bet es – no Amerikas. Diez kāpēc tā? Viņš runā savam vecumam pārsteidzoši labā angļu valodā. Smieklīgi, ka pat šis jaunais puika mums jautā, vai esam precētas. Autobusā pamanu tablo ar informāciju, ka šodien ārā ir +38C. Ak dieniņ!

 

No šodienas lielā putekļu lēruma vakarpusē piemetas klepus. Viena tadžiku meitene pārgājiena laikā man stāstīja, ka šeit daudziem cilvēkiem ir dažādas elpvadu saslimšanas. Nebrīnos. Kalnos – dabīgie putekļi, pilsētā – cilvēku radītie. Tālumā skatoties, katru dienu šķiet, ka Dušanbe tinas miglā. Vai nu putekļi, vai nu smogs.

 

Uhh, laba diena. Karsta, bet laba. Kalni, galu galā!

 

Vakariņās tiekam pie Ošura mīļākā Pamira ēdiena – paštaisītu makaronu zupas оши бурида. Jā, šim ēdienam makaronus izgatavo mājās!