2017. gada 16. aprīlis. Mājup no GLEN semināra Francijā. Fotokameras pārbaude un avārijas gaismas

Laikam par spīti krācēju korim tomēr iemigu, jo kaut kad pamodos ar sāpošu sprandu. Manā biļetē bija rakstīts, ka “Cologne Airport” man jāgaida nākamais autobuss. Vienā brīdī šoferis teica nākamās pieturas nosaukumu, kas izklausījās maķenīt līdzīgi  “Cologne Airport”, bet laukā uz šiltes bija rakstīts  “Köln-Bonn Airport”. Pajautāju savam blakussēdētājam, vai tiešām šī būtu īstā lidosta, vienīgi tās nosaukums angliski tiek rakstīta daudz citādāk nekā vāciski, bet viņš nebija par to drošs. Izlēcu laukā no autobusa un pajautāju šoferim, kurš apstiprināja, ka šī ir īstā lidosta. Mani priecēja, ka lidostā ir “FlixBus” stends, ja nu gadījumā arī nākamais autobuss nokavētu, tad man būtu pie kā vērsties. Tā kā šis autobuss bija tik daudz nokavējis, tad 2 stundu vietā man lidostā nācās nīkt vien kādas 40 minūtes. Par brīnumu, autobuss uz Dortmundi ieradās precīzi laikā plkst. 07:40.

Kad Dortmundē izkāpu no autobusa, nevarēju atrast nevienu pieturu, kur kursētu kāds transporta līdzeklis uz lidostu. Pieturā stāvēja pilsētas satiksmes autobuss ar atvērtām durvīm, iekāpu un apvaicājos šoferim. Viņš manu jautājumu saprata, bet atbildēja vāciski. Spriežot pēc viņa žestiem, viņš mani sūtīja melnajā ejā, kas izskatījās pēc ieejas metro. Sekoju viņa norādēm un nonācu metro stacijā, izgāju tai cauri un atradu informācijas punktu. Jautāju, kā nokļūt līdz lidostai. Sieviete teica, ka tepat pie durvīm varu mēģināt noķert kādu “shuttle” autobusu, bet es iebildu, ka tie parasti ir ļoti dārgi, viņa man piekrita un izprintēja lapu, uz kuras bija norādīts man nepieciešamais metro numurs ar atiešanas laiku, kā arī autobusa numurs ar atiešanas laiku. Starp metro un autobusu tikai 3 minūtes laika, jācer, ka paspēšu atrast autobusa pieturu. Vispirms gan bija jātiek pie biļetes. Biļešu automāts bija visnotaļ nesaprotams, kādas 10 minūtes pētīju visādas biļešu iegādes opcijas, līdz beidzot atradu zonu dalījuma biļetes. Nebiju droša, vai uz lidostu varu aizbraukt ar pirmās zonas biļeti, tāpēc to pajautāju pie blakus automāta esošajai sievietei. Viņa atbildēja, ka man tiešām vajag tikai pirmās zonas biļeti, un viena biļete derēs gan metro, gan autobusam. Nezinu, kāpēc, bet mans automāts neņēma pretī ne monētas, ne bankas karti. Sieviete pamanīja, ka joprojām mokos, un piedāvāja iedot monētas, ja nu man gadījumā vajag. Nosmējos, ka monētas man nevajag, bet labprāt pamēģināšu laimi ar viņas biļešu automātu. Ar to nebija nekādu problēmu, un ātri tiku pie biļetes. Tad devos meklēt, kur tad ir mans metro. Gana viegli atradu. Pēc tam paveicās arī ar ātru autobusa pieturas atrašanu, un jau drīz vien biju Dortmundes lidostā, kas izrādījās tik neliela, ka drošības pārbaude vēl nemaz nebija atvērta.

Izgāju cauri metāla detektoram, gribēju paņemt visas pārējās mantas, bet drošībnieks pienāca pie manis, pateica, lai uzgaidu viņa kolēģi. Hmm… Viņa kolēģe bija kaut kur pazudusi, tāpēc viņš pats vēlreiz pienāca pie manis un lūdza, lai ieslēdzu savu kameru un parādu bildes. Interesanti, kāpēc? Gribēja pārbaudīt, vai tā tiešām ir kamera? Gribēja pārbaudīt, vai man nav kādas teroristiskas bildes? Nezinu, pirmo reizi kas tāds gadījās. Par laimi, viņam nebija nekādu iebildumu pret manām kalnu ainavām, un es varēju doties gaidīt lidmašīnu.

 

Neilgi pirms nosēšanās Rīgā bija tik pamatīgas gaisa bedres, ka tika iedegtas avārijas izeju gaismas. Arī kaut ko tādu redzēju pirmo reizi mūžā. Laikam tas tā, “katram gadījumam”, lai cilvēki jau laicīgi redz, kur ir tuvākā avārijas izeja, ja nu kaut kas atgadās…

Īsāk sakot, ļoti interesants mājupceļš.

Rīgā uz ielas mani ieskāva ziemīgs vēsums. Ne miņas no zaļās zālītes, ceriņiem vai pienenēm. Ak… Pavasari, kur tu esi?

© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com