2018. gada 15. decembris. Igaunija, Tartu. Ielēkšana jaunā ciparā kājām gaisā un ar jestriem dančiem

 

Kristīna man jau pirms vairākiem mēnešiem piekodināja šajā datumā nekur prom nedoties. Ar mani jau kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt, tāpēc laicīgi jārezervē.

 

Tā nu neilgi pēc 15. decembra iestāšanās soļoju uz autoostu, kur ierodos teju vienlaicīgi ar autobusu, no kura ap plkst. 01:35 izkāpj ne tikai pati Kristīna, bet arī Laura – pārsteigums!! Nu labi, tā kā bērnībā esmu pārlasījusies dažādus detektīvu, tad man jau bija nojausma par šādu notikumu pavērsienu, bet pārsteigums ir šā kā tā. Patīkams pārsteigums.

 

Izmetam nelielu loku pa Ziemassvētku noskaņās izdekorētajām Tartu ieliņām. Jūsmoju par šīs pilsētas svētku noformējumu – viss ieturēts gaumīgā, dzelteno lampiņu rotātā minimālisma stilā. Nekā lieka, bet svētku pasaka tiek uzburta.

 

Skaisti, bet auksti, tāpēc soļojam uz mājām. Tur līdz teju pieciem rītā pļāpājam, dzeram tēju un štopējam vēderā kūku un kūciņas. Ak jā, bet tā visa sākumā nopūšu svētku svecītes.

 

No rīta dodamies ceļā. Kur? Man nav ne jausmas. Atliek sekot Laurai un Kristīnai. Izrādās, ka mūsu galamērķis ir Tartu neparastākais apskates objekts – apgāztā māja! Šajā ēkā pilnīgi viss ir kājām gaisā – krēsli, galdi, WC pods, eglīte un pat piena pakas ledusskapī! Nu labi, pie Ziemassvētku dāvanu zeķēm viņi gan nav līdz galam piestrādājuši, tas jāatzīst. Tā kā māja ir ne tikai apgāzta kājām gaisā, bet ierīkota visai slīpā leņķī, tad pārvietošanās pa to ir visnotaļ jautra – gribi iet uz vienu pusi, bet kājas tevi nes uz otru. Smiekliem piepildīta aktivitāte. Kādā brīdī Laura prasa: “Eu, vai tur nedzied Kaupers?”. Jā, nudien! Bērnistabā TV tiek rādīta “Lote no Izgudrotāju ciema”, attiecīgi mūsu ausis tik tiešām priecē Kaupers. Ja gribas kārtīgi izsmieties un izpriecāties, šī māja ir īstā vieta, kur doties – 100% jautrība garantēta!

 

Jau nākot uz apgāzto māju pamanījām, ka uz netālu esošo Igaunijas Nacionālo muzeju burtiski plūst cilvēku straumes. Pēc kārtīgās izālēšanās neparastajā mājā izlemjam izpētīt, kāpēc uz muzeju soļo tādi cilvēku pūļi. Iemesls – amatnieku tirdziņš ar dzīvās mūzikas pavadījumu. Tirdziņā plašs klāsts visādu labumu, bet cenas arī visai iespaidīgas.

 

Nākamais pieturas punkts ir rātslaukums, kur šodien sabraukuši tautas deju kolektīvi no visas Igaunijas, lai uz vienu stundu visu laukumu iegrieztu kārtīgās dejās. No sākuma mazliet papriecējam acis, bet tad iejūkam dejotāju pūlī arī mēs. Kā pēdējā oficiālā deja ir… “Cūkas driķos”! Tā kā igauņi danco šo deju kaut kādā maķenīt savā versijā, tad mēs ar Kristīnu dodamies mūsu dejotāju aplīša vidū un lecam pa latviskai modei. Lai igauņi mācās! Pēc garām pateicības runām uz balkona stāvošie mūziķi tomēr vēlreiz paņem rokās instrumentus un uzspēlē vēl divus danču gabalus, bet pēc tam ātri vien laukumā iestājas ierastais ziemas miers. Uhhh, bija tik labi izlēkāties!!

 

Izmetam nelielu loku pa ieliņām, ieklīstam arī gotiskajā Sv. Jāņa baznīcā, kas ir viena no Igaunijas vecākajām un unikālākajām baznīcām, zināma visā Eiropā sava lielā terakotas skulptūru skaita dēļ. Jāteic, ka nekas cits, izņemot skulptūras, neliecina par to, ka esam baznīcā – nav ne krusta, ne altārgleznas, nosodošus skatus Bībeles tēli uz mums nemet arī no gleznām, jo tādu vienkārši nav. Šādā telpā, kur iztēle netiek nomākta ar Bībeles ainiņām, bet var ļauties brīvam lidojumam, nudien piemetas sajūta, ka gribas domāt par augstākām lietām. Arī arhitektūra ir fantastiska – mana iemīļotā ķieģeļu gotika.

 

Pa ceļam uz dzelzceļa staciju aplūkojam vēl vienu ķieģeļu gotikas šedevru – Tartu Doma baznīcu, kas gan ir bez jumta, tādejādi iegūstot tīri vai pagānisku noskaņu.

 

Visnotaļ ātri pienāk pēcpusdiena un laiks māt atvadas meitenēm. Ak, šī bija ļoti, ļoti jauka dzimšanas diena ar ilgām sarunām, kārtīgu izsmiešanos un jestru izdancošanos, liels, liels paldies, Kristīna un Laura!