2017. gada 15. septembris. Tadžikistāna, Avdža. Bārbeļu mežs, CNN reportiere un daktera reputācijas graušana

 

Sapakojam somas, paķeram maizi, ābolus, kefīru, ūdeni un pārliecināmies, ka Bobo joprojām grib, lai šodien dodamies lasīt bārbeles. Šoreiz Bobo mūs sūta uz karstā avota pusi, kur, viņa vārdiem runājot, “aug vesels bārbeļu mežs”.

 

Ejot garām militārajam postenim, redzam, kā armijnieki nodarbojas ar rīta fizkultūru.

 

Pa ceļam Adri smejas, ka es šodien izskatos kā CNN reportiere no Irākas. Tiešām?

 

Neesam vēl pat sasniegušas karsto avotu, kā nudien – vesels klājiens ar bārbelēm. Šie ir augumā zemāki krūmi, tāpēc ogu lasīšana un izvairīšanās no ērkšķiem ir vieglāka. Cītīgi ievērojam arī tējas dzeršanu plkst. 11:00 un pusdienas plkst. 13:00.

 

Kad ap plkst. 15:00 visi maisi pilni ar sarkanajām odziņām, izlemjam, ka varam doties uz peldi. Sliecamies par labu peldei sanatorijā, nevis tuvējā avotā, jo ārā tomēr ir diezgan vējains, un arī ūdens šajā avotā nemaz nav no tiem siltākajiem. Tā nu dodamies atpakaļ uz Avdžu.

 

Prieks, ka sanatorijas baseins nav tik pilns kā parasti, bet visādi netīrumi pa ūdens virsmu peld šā kā tā. Atliek cerēt, ka tie ir netīrumi, kas bija pielipuši pie pēdām, jo pārģērbšanās telpas grīda ir visai dubļaina.

 

Pēc sanatorijas dodamies uz tradicionālo, bet sen neveikto tējas dzeršanu kafejnīcā. Pa ceļam mums uzsauc kāds vīrietis, parāda Bobo pasi un prasa, vai viņu pazīstam. Apstiprinām, ka pazīstam gan. Vīrietis lūdz, lai nododam pasi un tajā esošās caurlaides Bobo. Tā neko sev! Šitā mētāties ar tik oficiālu dokumentu! No vienām rokām citās.

 

Kafejnīcā esam teju vienīgie klienti. Pasūtām zaļo tēju, katra nopērkam pa “Milky Way” un dodamies uz tapčanu. Kādu sievieti piesaista mūsu bārbeļu apjoms (man pie kājām spainis un soma pilni ar bārbelēm, tāpat arī Adri ar ogām pilna gan soma, gan liels maiss). Sieviete stāsta, ka sākusies bārbeļu sezona, un visi vietējie tās vāc, kur nu kurš. Viņa apvaicājas, kur mēs salasījām bārbeles un kā tās vācām. Atbildu, ka ar rokām, kā gan citādi. Sieviete brīnās, vai mums nav galīgi saskrāpētas rokas. Nu… Jā. Izrādās, ka viņa reiz strādājusi kopā ar Bobo. Sieviete interesējas, kādam nolūkam lietosim bārbeles. Izstāstu, ka daļu žāvēsim tējām, bet daļu izmantosim vīna brūvēšanai. Tantei lielas acis: “Vīna brūvēšanai? Kāpēc? Dakteris taču nelieto alkoholu!!”. Ha, ha, ha! Kādas muļķības! Viņam viesu klātbūtnē vienmēr prāts uz tostiem nesas… To, protams, viņai nestāstu, jo šķiet, ka jau tā esmu paspējusi sagraut Bobo šķīsto reputāciju.

 

Vakariņās ēdam piena zupu, kukurūzu no pašu dārza (super mazas, bet ļoti, ļoti gardas vālītes), kā arī jaunos kartupelīšus.

 

Momo sūkstas, ka mūsdienās cilvēki sākuši precēties daudz vēlāk. Viņa apprecējās 18 gadu vecumā, pirmais dēls piedzima jau 19 gadu vecumā.

Pašā vakarā izdomāju Adri iepazīstināt ar padomju kino klasiku, ko jau sen izdevās nočiept no Ošura datora – “Служебный роман”. Adri piekrīt, ka filma izskatās ļoti laba, viņa to labprāt kādreiz noskatītos ar subtitriem, bet tā kā patlaban neko lāga nesaprot, bet man tulkot neļauj, tad filmas pusceļā aizmieg. Bet es turpinu ik pa brīdim smieties pilnā rīklē. Ak, vecais, labais krievu kino…