2017. gada 15. augusts. Tadžikistāna, Avdža. Dzimšanas diena tadžiku stilā
No rīta grūti iztrausties no gultas, gribas vēl pačučēt. Bet nē, jāvingro! Pēc iepriekšējā gada brīvprātīgās Andras baisajiem vārdiem, ka Tadžikistānas prakses laikā viņa pieņēmās svarā, es katru rītu vingroju, Adri nodarbojas ar jogu, un ik dienu cenšamies noiet lejā līdz ciemam un atpakaļ.
Pēc brokastīm notveram Bobo un prasām, kas šodien darāms. Tiekam pie uzdevuma lasīt ārstniecības amoliņu un sataisīt kūlīšos visas dārzā atlikušās auzas.
Vēlāk man, Adri, Farangisai, Diloromai un Ošuram jāstiepj lejā uz aptieku festivālam paredzētās mantas. Smieklīgi – lai gan mums paredzēts noiet tikai lejā uz aptieku un tad aizčāpot uz sanatoriju, Farangisa un Diloroma pavada labu brīdi kārtīgi nomālējot savas sejas un sakot, ka nevar taču cilvēkus biedēt. Ārprāts…
Pēc kārtējās ēzelīšu tēlošanas reizes dodamies uz sanatoriju. Kad ierodamies, telpa ir pilna ar sievietēm, bet drīz vien paliekam tikai četratā. Varu kārtīgi izmērcēt seju un acis pie avota ietekas un sadzerties labi daudz minerālūdens. Kad esam nonākušas jau gandrīz pie sanatorijas vārtiņiem, Farangisa un Diloroma izdomā aiziet uz tualeti. Sakām, ka gaidīsim viņas tepat. Pēc kāda laika zvana Farangisa un saka, ka viņas izgājušas laukā pa citu izeju, prasa, kur esam mēs. Izejam uz ielas, bet viņas neredzam. Hmm… Viena vien iela, bet tāpat esam pazaudējušas viena otru. Tā kā Farangisu nevaram sazvanīt, dodamies mājās, kur ķeramies klāt auzu kūlīšu siešanai. Pēc kāda laika zvana Farangisa un ir varen pārsteigta, ka mēs jau esam mājās.
Kad esam pabeigušas darboties ar auzām, dodamies atkal meklēt amoliņu.
Šodien ir Maļikas 47. dzimšanas diena. Pēc darbiem ķeramies klāt nelielas dāvaniņas gatavošanai – pastkarte ar laba vēlējumiem, “Laimas” šokolādītes, sveicieni vairākās valodās un 100 somoni, jo no Farangisas uzzinājām, ka šeit vispopulārākā dāvana ir nauda.
Uz vakariņām ar Adri pārģērbjamies kleitās, bet liels ir mūsu izbrīns ieraugot, ka neviens cits savas drēbes nav nomainījis – pat sievietes, kuras visu dienu pavadīja virtuvē, ir tajās pašās drēbēs! Šoku sagādā arī viesu ierašanās treniņtērpos… Ciemos ierodas sieviete ar mazu meitiņu, vīru un trīs jauniem puišiem. Šķiet, ka viņi visi ir no vienas ģimenes, bet ej nu sazin, jo te nez kāpēc cilvēkus priekšā nekad nestāda. Labākajā gadījumā pasaka vārdus, bet radniecības saites paliek miglā tītas. Lai nu kā būtu ar radniecību, bet… uz dzimšanas dienu treniņtērpā?
“Galds” klāts viesistabā uz sēdēšanai paredzētajiem grīdas paaugstinājumiem. Varen smalkas dzīres. Interesanti, ka šī ir jau otrā svētku maltīte, kas iesākas ar buljonu, kam seko citi ēdieni. Ir arī “šuba” vietējo gaumē, kur siļķes vietā lietotas “Rīgas šprotes” no mana suvenīru maisa un labi daudz kartupeļu biezputras, bet nevienas pašas bietes. Jāteic, ka šī “šuba” man garšo daudz labāk nekā mums ierastā, tiesa, radniecība starp abiem ēdieniem visnotaļ patāla. Uz galda stāv arī vinegrets, svaigi dārzeņi un augļi (mmm, vietējās supersaldās vīnogas!!), dažādi cepumi un kūka, kas ļoti atgādina medus kūku. Protams, neiztiekam bez tostiem. Tā kā sēžam pavisam tālu no Bobo, tad veiksmīgi izsprūkam no otrreizējas glāžu papildināšanas. Pa vidu ēšanai – dejas. Kārtīgi izdejojos ar Ošuru. Kad beidzam dejot, Momo sauc: “Nu, Solfēēēga, Solfēēēga, malacis!” Liekas neierasti, ka dāvanu pasniegšana notiek maltītes beigās, pirms viesi dodas prom. Un vēl jo pārsteidzošāk ir tas, ka sievietes šim vakaram gatavojās visu dienu, bet pašas vakariņas ilgst vien divas stundas!! Vēlāk Avdžija stāsta, ka tā tas parasti ir – viesi uz pārāk ilgu laiku nekad neaizsēžas. Nesaprotu, kādā jēga visu dienu mocīties, saklāt bagātīgu galdu, pašiem nepārģērbties svētku drānās un svinēt tikai divas stundas? Turklāt sēdēt pie galda drūmiem ģīmjiem. Tas neiet kopā ar jestrajām dejām. Kaut kā tadžiki pie galda diži daudz nesarunājas, varbūt tāpēc viss tik ātri beidzas – paēd un iet prom.
Man ļoti patīk kāds Bobo tosts: “Lai tev tikpat stipra veselība kā Pamira kalni!”
Kad viesi aizgājuši, Farangisa un Avdžija sāk likt arī citādu mūziku, indiešu, arābu, un arī dejot sāk citādāk. Ar Adri spriežam, cik gan īstenībā skaistas ir tadžiku dejas, salīdzinot ar visām pārējām. Tādas graciozas un smalkas. Kā māksla.
Vakariņām un dejām seko gara, gara trauku mazgāšana.
Lienot zem segas, nespēju saprast, kas tā par dzirksteļošanu! Rēgojas, vai? Nekad nebiju piefiksējusi, ka statisko elektrību iespējams redzēt! Stilīgi un mazliet baisi reizē – paplivini sintētisko virssegu, un tumsā lido dzirksteles.
(foto: Solveiga Kaļva)