© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 15. aprīlis. Mājup no GLEN semināra Francijā. Stopēšana un piedzīvojumi Strasbūrā

Arī atpakaļceļam netīšām biju nopirkusi vilciena biļeti nevis no Saales, bet no St. Die. Labi, ka internetā, pārbaudot vilciena atiešanas laiku, pamanīju, ka šis vilciens nemaz nebrauc caur Saales, bet gan caur citu miestu! Oi! Biju iedomājusies, ka gluži tāpat kā šurp ceļā izkāpu no vilciena vienu staciju ātrāk, tieši tāpat atpakaļceļā varēšu iekāpt vilcienā vienu staciju vēlāk, bet, redz, nekā! Bet… es taču atrodos Francijā, valstī ar ļoti izplatītu stopēšanas kultūru! Mazliet ātrāk aizšmaucu prom no projekta pēdējām aktivitātēm, lai būtu droša, ka tiešām pagūšu laikā nokļūt uz vilcienu St. Die. Ar stopēšanu jau ir kā ar bitēm – ne tu zini, kad tevi kāds paņems, ne tu zini, līdz kurienei tevi aizvedīs. Tāpēc labāk iedot sev laika rezervi. Nemaz nenācās ilgi stāvēt, līdz piestāja busiņš ar divām sievietēm. Angliski īpaši daudz viņas nemācēja, bet vismaz tik daudz sapratāmies, ka viņas brauc pareizajā virzienā. Man paveicās, un viņas mani aizveda tieši līdz dzelzceļa stacijai! Paldies! Pateicoties laika rezervei, man sanāca stunda laika, lai mazliet iepazītu Saint Die des Vosges (St. Die). Visas bodes bija ciet, pilsēta šķita izmirusi. Laikam pie tā vainojama Klusā sestdiena. Bet nebija nekāda vaina mierīgai pastaigai pa klusajām ieliņām.

 

Pirmais vilciens gan nebija gluži vilciens, bet “autocar”, ar kuru nokļuvu Selestat, kur varēju pārkāpt savā mīļajā SNCF.

 

Izkāpjot no vilciena Strasbūrā mani apņēma manāmi vēsāks gaiss, bet pēc brīža sāka līņāt. Tiesa, lietus bija vien īslaicīgs.

 

Mani pārsteidza tas, ka pašā stacijas priekšā krūmos bija saslietas teltis, izskatījās, ka bariņš cilvēku tur apmetušies uz ilglaicīgu dzīvi. Arī galvenā iela bija pilna ar naudas lūdzējiem…

 

Vispirms devos uz apkaimi, kur naktī būs jāgaida “FlixBus”, cerot tomēr atrast kādu diennakts iestādi. Mani meklējumi bija nesekmīgi. Tad gāju uz informācijas centru, kur papildus pilsētas plāna iegūšanai pajautāju, vai viņi var ieteikt kādu kafejnīcu/bāru netālu no vietas, kur man jāgaida savs nakts autobuss. Darbiniece mani aizsūtīja pie sava kolēģa, bet viņš aizsūtīja pie vēl vienas kolēģes. Viņa ieteica doties uz kino teātri, kas atrodas pavisam netālu no manas autobusa pieturas. Kāda laba doma!

 

Pēc tam nodevos Strasbūras šarma baudījumam. Ak, šaurās ieliņas un skaistā arhitektūra! Vecpilsētas daļa bija ļoti jauka un omulīga, perfekta vieta nesteidzīgai klaiņošanai. Tā kā pilsētā ir daudz kanālu, tad, protams, kursē arī neskaitāmi kuģīši un… eksistē arī paceļamie tilti! Tikko biju nobildējusi vienu tiltu, devos ap mājas stūri un gribēju iet tam pāri, bet… tilts bija pazudis, toties kanālmalā drūzmējās pamatīgs bariņš cilvēku. Pēc mirkļa sapratu, ka tilts ir pagriezts malā, lai atbrīvotu ceļu kuģim. Redz, cik interesanti! Speciāli vīri stāv uz tilta un nodrošina, lai cilvēki apstātos, kad tuvojas kuģis, un tiltu varētu pagriezt uz sāniem, bet pēc tam tiltu iztaisno un cilvēkiem atkal ļauj doties savās gaitās.

 

Kad jau visas vecpilsētas ielas biju izlīkumojusi krustām šķērsām un piemetās nogurums (pilsētās var nogurt tik ātri!), devos uz dzelzceļa staciju, kur paēdu vakariņas un internetā izpētīju kino teātra piedāvājuma klāstu. Kad sāka satumst, devos uz kino teātri. Kasē prasīju, vai manis nolūkoto filmu rāda angliski. Viņi atbildēja apstiprinoši, bet prasīja: “Tev ir vieta, kur atstāt somu? Tā ir pārāk liela, ar to nevar iet uz kino!” Es atbildēju, ka tieši tāpēc atnācu uz kino, ka jāgaida nakts autobuss un nav, kur palikt. Bet viņi bija nelokāmi un palika pie sava, ka ar tik lielu somu mani iekšā nelaidīs. Baigi laipni! Es saprotu, ka muzejos nedrīkst iet iekšā ar lielām somām, jo var netīšām sabojāt kādu eksponātu, bet kino?? Turklāt tik vēlā sestdienas vakarā uz manis izvēlēto dokumentālo filmu diez vai būtu tāds publikas pieplūdums, ka mana soma kādam traucētu. Bet ko darīt, nācās iet prom…

 

Domās sāku apsvērt iespējamo rīcības plānu, jo bija tikai ap plkst. 21:00, bet mans autobuss pienāks plkst. 00:55. Jāsaka gan, ka īsta plāna jau nebija, jo: 1) autobuss pietur parastā pieturā parka vidū, bet tur tik ilgi sēdēt nakts vidū diez ko patīkami nebūtu; 2) šajā apkaimē nav nekādu kafejnīcu/bāru, kur palikt; 3) var sēdēt dzelzceļa stacijā, bet vēlāk nakts vidū 30 minūtes iet cauri rajonam, kur jau dienā bija pilns ar bezpajumtniekiem, nebūtu tā patīkamākā nodarbe. Respektīvi, risinājumu praktiski nebija, bet… ejot autobusa pieturas virzienā aizslēgtā lielveikalu kompleksa pagalmā pamanīju “McDonald’s” logo un izlēmu pārbaudīt, varbūt tomēr tas strādā. Man paveicās!! Turklāt uz durvīm bija rakstīts, ka tas strādā līdz plkst. 00:00. Mans pirmais jautājums “McDonald’s” darbiniecei bija, vai tiešām viņi šovakar strādās līdz pusnaktij, uz ko saņēmu apstiprinošu atbildi. Kādas labas ziņas!! Tad pasūtīju saldējumu, kas arī bija visnotaļ smieklīgs pasākums, ņemot vērā, ka “McDonald’s” nebiju bijusi veselu mūžību un par viņu saldējumiem neko nezināju, turklāt darbiniece angliski īpaši labi nerunāja. Viņa man piedāvāja viena vai otra saldējuma veidu, nesapratu atšķirību, tāpēc uz dullo nosaucu vienu no opcijām, pēc tam apmēram līdzīgā stilā izvēlējos piedevas. Par spīti manai nezināšanai, galarezultāts bija garšīgs, bet sastāvu laikam labāk nezināt. Lai gan… ēdot “McDonald’s” saldējumu reizi 10 gados diez vai var atstiept kājas. Un galu galā biju viņiem ļoti pateicīga par atrašanos šajā vietā un strādāšanu, kā arī neiebilšanu pret “milzīgu mugursomu” (kas nemaz nebija tik milzīga, ja salīdzina ar ceļojumu mugursomu standartiem). Pirms paņēmu savu saldējumu un lielo apelsīnu sulu, uzjautāju, vai ir kādi galdiņi ar elektrības kontaktiem, darbiniece nemācēja atbildēt, vien pamāja ar roku virzienā, kur man pašai jāmēģina atrast kāds kontakts. Atradu vairākus galdiņus ar kontaktiem un izvēlējos ērtāko vietu. Nav jau tā jautrākā padarīšana uz n-tajām stundām iesprūst “McDonald’s” un nodarboties ar klaiņošanu internetā, bet labāk tā, nekā sēdēt autobusa pieturā. Pārsteidzoši, cik daudz cilvēku vēlāk kafejnīcā saradās! Kad tuvojās pusnakts, nevarēju saprast - mani kāds sviedīs laukā vai arī gaidīs, kad pati iešu prom. Ieliku datoru somā, jo tas ir laikietilpīgs process, palūrēju ap stūri, bet tur vairāki cilvēki bija iegrimuši dzīvās sarunās, kāds vīrs lasīja grāmatu, un nešķita, ka kāds no viņiem satrauktos par slēgšanas laika tuvošanos. Ja jau citi klienti bija tik mierīgi, tad arī es apsēdos un gaidīju, kas tad notiks tālāk. Tiešām, neviens mūs ārā nedzina! Tiesa, viens čalis notīrīja blakus galdiņus un sacēla augšā krēslus, bet nemaz nemēģināja man vai kādam citam likt saprast, ka būtu laiks posties prom. Cik jauki! Kad bija palikušas 15 minūtes līdz autobusam, devos prom.

 

Izrādījās, ka pieturā neesmu vienīgā. Tas labi. Pēc kāda mirkļa saņēmu īsziņu no “FlixBus”, ka mans autobuss kavēs 10 minūtes. Atkal jau! Labi, ka tikai 10 minūtes, jo šoreiz man nav siltas lidostas, kurā gaidīt 1 stundu un 30 minūtes kavējošu autobusu. Prieks, ka mani ar savām īsziņām izklaidēja Fabians, kurš interesējās, vai jau esmu iekāpusi autobusā. Sūdzējos, ka kopš “FlixBus” pēdējās ziņas par 10 minūšu kavēšanu pagājis jau ilgāks laiks, bet no autobusa vēl nav ne miņas. Bija jau ap plkst. 01:30, bet nebija ne autobusa, ne jaunu ziņu. Hmm… Negribēju traucēt Fabianu, ja nu viņš tagad cenšas iemigt, tāpēc aizrakstīju amerikānim Ērikam, kuram šajā laikā bija diena, lūgumu apskatīties “FlixBus” mājaslapā, cik ilgi kavēs mans autobuss. Gandrīz vienlaicīgi saņēmu īsziņas no Ērika, Fabiana (ha, izrādījās, ka viņš neguļ, bet pat bez jautāšanas pārbaudīja, kur ir pazudis mans autobuss) un “FlixBus”, ka mans autobuss kavēs 1 stundu un 25 minūtes. Ģeniāli! Sēdi pieturā uz soliņa nakts vidū, salsti un gaidi savu autobusu. Vēl pavisam drīz saņēmu ziņu, ka autobuss kavēs 1 stundu un 35 minūtes. Jauki, jauki… Viens puisis nepārtraukti skraidīja apkārt pieturai, jo nakts bija auksta. Man nereāli sala pirksti, bet vismaz palika siltāk smīkņājot par Fabiana īsziņām. Nabaga cilvēks, nevarēja iet gulēt, jo centās izklaidēt mani… Paldies par to! Smiekli nudien ir iedarbīgs līdzeklis pret aukstumu.

 

Beidzot plkst. 02:35 autobuss bija klāt. Biju cerējusi uz pustukšu autobusu un kārtīgu izgulēšanos, bet, nē, autobuss bija visai pilns. Atradu brīvu vietu blakus kādam apaļīgam vīrietim, kas nozīmēja to, ka sēdēšana bija pašaura, bet par izstiepšanos uz diviem krēsliem nebija ko domāt. Nekas, centos iemigt tāpat, bet… Te viens sāk krākt, te otrs, te trešais. Ak jel, īsts krācēju koris!

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now