2017. gada 14. augusts. Tadžikistāna, Avdža. Kucēnu piedzimšana un čūskas killeri

 

No rīta novācam izžuvušo veļu, salasām aprikozes un dodamies meklēt Bobo. Tiekam pie uzdevuma lasīt ārstniecības amoliņu. Cepures galvās, maisi rokās un – uz priekšu!

 

Pļavā satiekam divus armijniekus ar pusaugu suņiem. Prasa, vai esam tūristes. Jā, protams, tūristes, kuras aiz gara laika sevi izklaidē, lasot puķes nekurienes vidū, ha, ha, ha… Izstāstu, ka strādājam pie Bobo.

 

Šodien Momo ved prom Bibišku, lai sūtītu atpakaļ pie vecākiem uz Krieviju. Neesmu viņu savā blogā diži daudz minējusi, lai sevi lieki netracinātu. Īsumā – īsts velnēns! Visi līksmo un gavilē par viņas prombraukšanu.

 

Pusdienās ir kefīrs ar maltiem graudiem un cukuru. Mēs ar Adri cukuru izlemjam aizstāt ar aprikožu ievārījumu, bet visi šausminās, ka tas esot taisnākais ceļš uz caureju. Kas par muļķībām! Ideālas vasaras pusdienas.

 

Uzzinām, ka pa šo laiku, kamēr bijām pļavā, Rembo piedzimuši trīs kucēni! Ak!!! Bet netālu no kucēniem kūts aizmugurē Farangisa pamanījusi čūsku, ko centusies nomušīt, jo tā var ielīst kūtī un apdraudēt slaucēju. Tiesa, Farangisa nemācēja teikt, vai tā esot indīga čūska. Pēc pusdienām jožam aplūkot kucēnus. Tādi mīļumiņi!! Un jau ar kārtīgu kažoku. Pīkst un kūņojas gar mammas pupiem. Rembo pārsteidzošā kārtā ir tik mīļa, ka ļauj mums viņus papaijāt. Līdz šim vēl nekad neesmu redzējusi tikko dzimušus kucēnus.

 

Pēc visiem “ak, cik mīļi!”, “paskaties, kāds jaukumiņš!” un tā tālāk, ar Adri un Farangisu dodamies lejā uz ciemu, kur kravas auto atvedis Maļikas sūtītās preces. Tā šeit ir vienīgā mantu nosūtīšanas iespēja – ar šoferiem, jo pasts laukos neeksistē. Auto jau aizbraucis prom. Tā vietā, lai šoferis būtu preces izkrāvis aptiekā, viņš tās sanesis sanatorijas priekštelpā. Divas kastes varam iebāzt somās, bet pārējās ir tik lielas, ka nākas atstāt lejā. Kāpjam augšā. Atkal tēlojam ēzelīšus.

 

Atpūšamies no kāpiena, bet tad atkal pievēršamies amoliņa lasīšanai, līdz vienā kreklā sāk palikt pārāk vēsi. Jā, vakari vairs nav diži silti. Tiklīdz saule noriet – brrrrr!

 

Izrādās, ka pa šo laiku Maļika ir sadzinusi pēdas čūskai un ar lāpstu to nonāvējusi. Avdžija uzņēmusi video, ko mums parāda. Nežēlīga nāve.

 

Kad aizejam aplūkot kucēnus, nu jau ir pieci! Viens tik tikko piedzimis, vēl gluži mikls!

 

Vakarā ierodas Ošurs, no Horugas izbrauciena atgriežas arī Momo un Bobo.

 

Tā kā Rembo izvēlētā dzemdību vieta ir visai dubļaina un pavēsa, tiek izlemts visus suņus pārvietot uz pagalmā esošo suņubūdu. Katrs paņemam rokās pa diviem pīkstuļiem (nu jau piedzimuši seši!), bet Ošurs nes pašu mammu. Kamēr ejam, kucēni to tik vien dara, kā pīkst: “Mammu, mammu!”

 

Ošurs sev līdzi atvedis manis gatavotos bukletus izdrukātā veidā, kā arī dažādus plakātus, grāmatas, banerus un ielūgumus drīzumā gaidāmajam festivālam.

 

Vakariņās tosti par godu Ošuram. Var redzēt, ka Bobo dikti lepojas, ka Ošurs iet viņa pēdās medicīnā.