2017. gada 14. jūlijs. Tadžikistāna, Dušanbe. Pazudusī soma, svelme un širčojs

​

Pēc četru stundu lidojuma ap plkst. 04:00 pēc vietējā laika ierodos Dušanbe. Tadžikistānas galvaspilsēta vēl tinas absolūtā tumsā. Ielidošanas zālē atrodas daudzi pasu kontroles logi Tadžikistānas pilsoņiem un no vietējā reģiona ielidojušajiem, bet tikai viens lodziņš ārvalstu pilsoņiem ar elektronisko vīzu. Aiz šī lodziņa neviens nesēž, un izskatās, ka esmu vienīgā, kas par to izrāda interesi. Apkārt īsti nav neviena, kam pajautāt, vai tur kāds parādīsies. Pēkšņi blakus esošās tadžiku pasu kontroles darbinieks man pamāj. No sākuma nesaprotu, vai viņš māj man, jo virs viņa galvas skaidri un gaiši rakstīts “Tadžikistānas pilsoņiem”, bet viņš pamāj vēlreiz. Tā nu soļoju priekšā visam lielajam tadžiku baram un pasniedzu viņam savu pasi un elektronisko vīzu. Sev par lielu izbrīnu pat nesaņemu nevienu jautājumu par ieceļošanas iemesliem, bet tieku pie zīmodziņa pasē un varu doties uz bagāžas punktu. Nudien negaidīju, ka tikšu cauri pasu un vīzu pārbaudei tik ātri un vienkārši, turklāt apsteidzot lielāko vairumu tadžiku!

 

Bagāžas gaidīšana vienmēr ir maķenīt satraucošs process. Sēžu, gaidu, gaidu. Čemodāni, tirgus somas, paklāji un dažādas konfigurācijas objekti cits pēc cita krīt uz lentas, bet savu somu kā neredzu, tā neredzu. Bagāžas plūsma paliek arvien mazāka, arī gaidītāju skaits sāk sarukt. Beigās pa lentu vientuļi riņķo pāris koferi, par kuriem neviens neliekas ne zinis. Un vientuļi sēžu es. Pie manis pienāk kāds vīrietis, kurš prasa, vai arī es gaidu savu somu, bet nevaru sagaidīt. Mans bēdu brālis. Kopīgi vēršamies pie viena lidostas darbinieka, prasot, vai būs vēl kādas somas. Viņš atbild, ka nē, tas esot viss. Prasām, ko mums darīt. Darbinieks saka, ka tūlīt ieradīsies cits vīrietis, kurš pieņems iesniegumus par pazaudēto bagāžu. Mans bēdu brālis kaut kur pazūd, bet darbinieks sāk iztaujāt mani, no kurienes un uz kurieni lidoju, lai saprastu, kur varētu būt pazudusi soma. Pats sapriecājas uzzinot, ka esmu no Rīgas, jo viņa tēvs tur reiz esot dienējis, bet apbēdina mani sakot, ka Maskava bieži pazaudē bagāžu. Beidzot uzrodas arī iesniegumu pieņēmējs un kopā ar otru darbinieku lūdz sekot uz viņa kabinetu. Iedodu pasi un visas avio biļetes, bet saruna tiek sākta nevis ar jautājumiem par bagāžu, bet gan ar to, cik skaista meitene es esmu. Nu… paldies, protams. Tā nu mēs to formu arī pildām – caur jociņiem, komplimentiem un ciemošanās piedāvājumiem. Vismaz kaut kā man uzlabo garastāvokli. Kad iesnieguma pieņēmējs prasa, kādā krāsā ir soma, atbildu: “Zilā, ” un norādu uz viņa kolēģa džemperi. Kolēģis atsmej: “Nē, nē, es neesmu zilais!”. Ak jel!! Steidzu paskaidrot, ka ne jau tā to domāju, bet rādīju uz viņa džempera toni, kas diezgan precīzi sakrīt ar manas somas krāsu. Aizpildījusi formu varu doties cauri mantu skenerim. Skumīgā kārtā man jāskenē tikai mazā rokas bagāža. Līdz šim nekad nebiju saskārusies ar pazaudētu bagāžu, un, še tev, tieši tad, kad bagāžā atrodas visa mantība uz 3 mēnešiem, Maskava to izdomā pazaudēt. Lieliski.

 

Dodos uz sagaidīšanas zāli un sāku rakstīt īsziņu Ošuram, ka atstāju viņa telefona numuru kā kontakttālruni pazaudētās bagāžas sakarā, bet tieši tajā mirklī kāds man zvana. Ošurs! Izrādās, ka par spīti tam, ka iepriekš teicu, ka gaidīšu Adri un tad varēsim kopīgi doties prom no lidostas, viņš kopā ar māsīcu Farangisu ieradies mani sagaidīt. Ošurs teica, ka viņi mani gaida laukā. Lidosta pilna ar tadžikiem, dažādiem taksometru šoferiem, kas cenšas piedāvāt savus pakalpojumus. Dodos laukā, bet arī tur cilvēku nav diži mazāk, tomēr atpazīstu Ošuru. Viņš smejas, ka meklējot blondu meiteni ar zilu mugursomu, bet man nākas izstāstīt savu bēdu stāstu par pazaudēto bagāžu.

 

Šajā rīta stundā pilsēta jau ir saules pielieta un pārsteidz mani ar savu svelmi. Ošurs un Farangisa gan smejas, ka tagad īstenībā ir pavēss, jo pirms pāris dienām bija ap +50 C. Ak jel! To nu gan es negribu piedzīvot.

 

Dušanbe smaržo pēc putekļiem. Farangisa saka, ka tas daudzo celtniecības darbu dēļ, un pēc vakardienas lietus gaiss šodien skaitās tīri svaigs. Man gan negribētos tam piekrist, jo putekļu klātbūtne ir jūtama ļoti izteikti.

 

Noķeram mikriņu un divatā ar Farangisu dodamies uz Ošura ģimenes dzīvokli. Mikriņu kultūra šeit ir pārsteidzoša. Tos var apturēt jebkurā vietā. Tik tiešām jebkurā! Daudzi cilvēki mikriņus gaida pie gājēju pārejām, bet daži tos aptur pat ielas vidū! Respektīvi, dodies kaut kur, ieraugi mikriņu un vari to bez problēmām apturēt. Mikriņi ir nelieli auto ar trīs līdz četrām sēdekļu rindām, kuros bez problēmām ietilpst nepieciešamais cilvēku skaits. Ļoti neparasta pieredze. Arī ielu satiksme šķiet visnotaļ bez noteikumiem, tomēr kaut kādā mistiskā veidā šis haoss darbojas gana labi. Cilvēki šķērso ielas, kur pagadās. Tāds milzīgs šurumburums. Riktīgi forši!

 

Ošura ģimene dzīvo padomju laika daudzīvokļu mājā. Dažiem dzīvokļiem durvis plaši atvērtas. Nelāgā kārtā dzīvoklī ir vēl karstāk nekā uz ielas. Lai mazliet atžirgtu no svelmes, tieku pie vietējiem arbūziem, ņammm! Farangisa saka, ka dr. Širinbeks (tas pats vīrs, kura Pamira mājā pavadīsim turpmākos 3 mēnešus) smejas tā: “Gribi dzert? Apēd arbūzu. Gribi ēst? Apēd arbūzu. Ļoti gribi ēst? Apēd arbūzu un maizi.” Tieši tāds ir mans atspirdzinājums pirms dodos pie miera.

 

Cenšos aizmigt, bet viegli tas nav. Tāds karstums! Pat guļus stāvoklī tek sviedri.

 

Kad pamostos, mājās palikusi tikai Ošura māsa Avdžia. Pie durvīm kāds zvana, bet viņa ir dušā. Hmm. Izlemju atvērt durvis, un laimīgā kārtā tur priekšā stāv Farangisa un Adri. Atkal kopīgi uzēdam arbūzu, bet tad arī Adri dodas mazliet atpūsties.

 

Pusdienās tiekam pie tradicionālākā no tradicionālajiem tadžiku ēdieniem ширчой - melnā tēja, piens, sāls, maize, rieksti/sēklas, sviests – viss vienā zupā. Ar recepti var iepazīties ŠEIT. Izrādās, ka tas ir visai gards un barojošs, lai gan pēc apraksta tā galīgi nešķiet.

 

Pēc tam pēcpusdienā kopā ar Farangisu un Adri dodamies uz pilsētu. Pie katras bloku mājas iekārtoti tapčani, uz kuriem cilvēki sēž ar saviem paklājiem/segām un dzer tēju, pikniko. Lieliska ideja! Šur un tur kāds pārdod pienu, bet kāds cits – arbūzus. Dzīvība kūsā!!

 

Mani fascinē tas, ka lielākā daļa sieviešu staigā garās kleitā un lakatos! Tik skaisti!

 

Apsēžamies pie strūklakas. Tur novērojama interesanta situācija - pieci cilvēki cenšas pārstādīt puķes vienā vienīgā puķupodā. Respektīvi – viens dara, bet četri spriedelē. Dodoties prom pamanu uz soliņa sēžam izteiksmīgus puišus un pie sevis nodomāju, ka būtu forši uzņemt foto, bet kā nu es to tā darīšu… Bet puiši paši pamāj, ka grib, lai es viņus nobildēju. Ha, hā!

 

Kad sāk piezagties izsalkums, dodamies uz picēriju, jo šajā apkaimē tadžiku ēstuvju neesot. No Farangisas uzzinām dažādas tadžiku kultūras iezīmes. Piemēram, principā ir neizdevīgi, ja tev ir meita. Kad viņa precas, vecākiem jāsarūpē jaunajam pārim visa iedzīve, kā arī pilnībā materiāli jānodrošina pirmais bērns. Tāpēc, ja ģimenē piedzimst meitene, vienmēr cenšas tikt arī pie dēla, lai izlīdzinātos finansiālais stāvoklis.

 

Vakarā sarunāts tikties ar Ošuru un viņa māsīcu Zevaru, lai kopīgi dotos uz kafejnīcu “Muliyon”. Laikam gan Ošurs bija ko pārpratis, jo gaidītās folkmūzikas grupas vietā spēlē vien kāds onkulis. Bet nekas. Kādā brīdī muzikants aiziet prom, un Ošurs kafejnīcas darbiniekiem palūdz atļauju izmantot ģitāru. Jauks, muzikāls vakars ļoti omulīgā kafejnīcā.

 

Kad dodamies mājup, Dušanbe šķiet pārvērtusies. Sākusies naktsdzīve. Pat meitenes saģērbušās citādāk. Dušanbe divas sejas.

 

Mājās joprojām valda svelme. Beidzot varam iepazīties ar Ošura mammu Maļiku. Viņa uzreiz jautā, kura ir latviete, jo zina, ka latviešu meitene vismaz kaut cik pārvaldot krievu valodu, he, he. Divatā ar Adri tiekam izmitinātas uz plāniem matračiem Ošura istabā, tādejādi aizņemot visu grīdu. Viņš izvācas laukā tādā kā koridorā.

 

Kopumā iespaids ir tik raibs, ka grūti sakopot domas. Nespēju noticēt, ka esmu Tadžikistānā, nevis skatos kādu krāšņu filmu. Viss ir tik ļoti citādāk nekā pierasts!