top of page

2018. gada 14. februāris. Vācija, Berlīne. Ielu māksla, teltis tunelī un naudas lūdzēji bārā

 

Šorīt dodos uz Fotogrāfijas muzeju, ko man ieteikuši vairāki cilvēki. Pa ceļam caur S-Bahn logu pamanu ielu ar daudziem sienu gleznojumiem. Ahā, te man būs atceļā jāatnāk ar kājām!

 

Lai nokļūtu muzejā, jākāpj laukā stacijā Zoologischer Garten, kas ir tā pati stacija, kurā norisinās grāmatā “Mēs, Zoostacijas bērni” minētie notikumi. Jāteic, ka arī šodien publika tur apgrozās tāda maķenīt aizdomīga, bet mani pamatīgi nošokē skats, kas paveras tunelī – vesela bezpajumtnieku telšu pilsētiņa, kur blakus teltīm savilkta visa viņu iedzīve. Ak, kā es priecājos, ka man te jāiet cauri dienas pirmajā pusē, nevis kādā vēlā vakara stundā! Vēlāk uzzinu, ka kaut kur tuvumā atrodas sociālās palīdzības punkts, kur trūcīgie var saņemt pārtiku un tamlīdzīgi, tāpēc arī viņi šeit apmetušies tik brangā pulkā. Tāpat uzzinu, ka lielu daļu Berlīnes bezpajumtnieku uz doto brīdi veido bēgļi, jo Vācijā ir ļoti sarežģīts un ilgs darba atļauju izsniegšanas process. Tomēr gribu minēt, ka pati redzēju vairākus eiropiešu jauniešus, pankus un metālistus, kuri dažādos metro tuneļos sēdēja ar trauciņiem naudai un pat necentās muzicēt vai kā citādāk naudu nopelnīt. Tā ka milzīgo bezpajumtnieku un naudas lūdzēju problēmu nevar novelt tikai uz bēgļiem.

 

Fotogrāfijas muzejā ir vairākas izstādes, bet es nevarētu teikt, ka kāda no tām mani ļoti uzrunātu. Vienkārši nav mans žanrs.

 

Pēc tam aizbraucu līdz ielai, kur redzēju daudzos grafiti. Lēnām izstaigāju visus stūrus. Jā, ielu māksla ir tas, kas mums Rīgā pamatīgi pietrūkst! Bet ar uzsvaru uz vārdu “māksla”. No vienas puses Berlīnē tiešām ir fantastiska ielu māksla, kas atdzīvina ēku fasādes, piešķir pilsētai īpašu garšu, bet no otras puses – lielai daļai māju fasādes pirmā stāva līmenī ir absolūti sabojātas ar visādiem skricelējumiem un tā sauktajiem “tagiem”, kas izskatās vienkārši katastrofāli.

 

Vēlāk dodos uz Berlinische Galerie – modernās mākslas muzeju. Ir darbi, kas izraisa neizpratni, ir darbi, kas liek aizdomāties un ir dažas lieliskas ekspozīcijas.

 

Vakarā dodos uz bāru “Frollein Langne” satikt Karlu – istabas biedreni no GLEN semināra Felsoors. Nopļāpājam vairākas stundas. Mani absolūti nošokē fakts, ka dažādi naudas lūdzēji ik pa laikam nāk iekšā pat bārā un apstaigā galdiņus, lūdzot naudu vai cenšoties kaut ko pārdot! Esmu redzējusi, kā cilvēki dzīvo zem tiltiem un telefona būdiņās, esmu pieradusi, ka metro vagonos iekāpj ielu mūziķi un pēc tam apstaigā visus ar savu monētu glāzīti, bet to, ka ubagotāji nāk iekšā bāros vai kafejnīcās, piedzīvoju pirmo reizi. Viltīga taktika – baigā manipulācija ar cilvēku sirdsapziņu. Loģiski, ka tu, cilvēks, kurš var atļauties sēdēt kafejnīcā, sajūties slikti, ja kāds tevi konfrontē ar savu nabadzību un nostāda tevi pārākā pozīcijā – “redz, tu te vari sēdēt un izklaidēties, kamēr man nepietiek naudas ēdienam”. Karla stāsta, ka gluži visos Berlīnes rajonos tā nenotiek, bet vispār tā vietējiem ir ierasta lieta.

 

Šajā sakarā Karla izstāsta par kādu interesantu sociālo projektu – ir vairākas avīzes, ko izdevēji lēti pārdod bezpajumtniekiem, un viņi tās drīkst tālāk pārdot ar lielāku uzcenojumu, tādejādi sev nopelnot naudiņu.

 

Aizrunājamies arī līdz Berlīnes mūrim. Uzzinu, ka Karlas vectēva daudzie radinieki, kuri dzīvoja Rietumberlīnē, sameta kopā naudu (nezinu, cik tieši, bet tā noteikti bija milzīga summa) un “pārpirka” Karlas vectēvu ar visiem viņa bērniem un sievu no Austrumberlīnes uz Rietumberlīni. Redz, arī tādas lietas notika. Interesanti, ka visos materiālos par bēgšanu no Austrumu puses uz Rietumu pusi, par šādu opciju informāciju nekur neredzēju. Kāpēc tā?

 

Starp citu, visas dienas garumā mani patīkami pārsteidza tas, ka šeit no Valentīndienas noskaņām nav ne miņas!

Ai, rīt no rīta jau jādodas uz lidostu…

bottom of page