© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2016. gada 14. decembris. Kuldīga. Pikniks baznīcas tornī

Agri, agri no rīta cēlāmies un devāmies uz pieturu. Oi, cik pārpildīts autobuss un cik lēna satiksme, jo šorīt uz ceļa parādījusies Latvijā "visnegaidītākā parādība" - sniegs. No sākuma likās, ka ar tādiem gliemeža tempiem nemaz nepaspēsim nokļūt laikā uz autoostu, bet viss beidzās labi. Vairāk nekā 3 stundas pavadījām autobusā, lai sasniegtu šodienas galamērķi - Kuldīgu.

 

Kuldīgā ne miņas no sniega, bet debesis caurcaurēm pelēkas. Bet tas netraucēja baudīt pilsētas mierīgo noskaņu, veco māju un bruģēto ieliņu burvību.

 

Beidzot Ēriks klātienē ieraudzīja sev jau sen zināmo vārdu "pasts", tāpēc nevarēja iztikt arī bez šī brīža iemūžināšanas.

 

Kas tā par Kuldīgas apskati, ja netiek apciemots tilts! Kuldīgas tilta attēlu Ēriks jau pats bija kaut kad uzgājis un teica, ka to noteikti gribēs redzēt. Tilts viņam nudien patika! Izmetām loku gar upi un devāmies atpakaļ uz vecpilsētu.

 

Aizgājām uz Kuldīgas muzeju, kurš pārsteidza ar ļoti skaisto telpu iekārtojumu.

 

Abus lēnā garā sāka piemeklēt izsalkums, man radās ideja, ka mēs varētu uzkāpt baznīcas zvanu tornī, no tā aplūkot skatu uz pilsētu, bet pēc tam stāvu zemāk uz ķeblīšiem ieturēt pikniku ar līdzpaņemto pārtiku. Ērikam šī ideja patika. Aizgājām līdz baznīcai, bet, ak, tu neraža, durvis ciet! Nekur arī nebija redzama zīme ar baznīcas darba laiku. Ierosināju aiziet uz info centru un tur noskaidrot, kas par lietu. Info centrā uzzinājām, ka baznīca regulāri atvērta ir tikai vasaras sezonā, bet ziemā tā atvērta vien periodiski bez konkrēta darba laika, taču ir viens telefona numurs, uz kuru varam zvanīt un mēģināt ko sarunāt. Piezvanīju uz numuru, atbildēja sieviete, kura teica, ka baznīcas tornī gan tagad būs dikti vējains, ja tas mūs nebiedē, varam doties uz baznīcu, un kāds mums atvērs durvis. Aizčāpojām līdz baznīcai, kur vecs onkulis tieši slēdza vaļā durvis. Noziedojām nepieciešamo summu un priecīgi kāpām augšā. Uzkāpām līdz pašai augšai, izbaudījām skatu uz pilsētu, bet tad kāpām stāvu zemāk, kur bija krēsli. No somas izvilku ārā piknika ēdamlietas, gandrīz sākām ēst, kad šķita, ka dzirdam soļus. Nodomājām, ka onkulis kāpj augšā. Ēriks aši sabāza ēdamo atpakaļ somā. Bet tad es attapos, ka tie taču nemaz nav soļi! Mūs bija sabiedējis vien zvanu darbinošais mehānisms, kas atradās zem mums. Ha, ha, ha! Ieklausoties nudien sapratām, ka tie nav nekādi soļi - klaudzoņa ar regulārām pauzēm. Nopriecājāmies, izņēmām pārtiku no somas un sākām ieturēt pusdienas. Tuvojās pulksten 15:00, teicu Ērikamc, lai nebaidās, ka zvana skaņas nebūs skaļas, bet viņš man īsti neticēja, sakot, ka mūsu izpratne par skaļumu ir dažāda. Notirkšķēja zvana palaišanas mehānisms un amerikānis bezmaz palēcās gaisā, bet tad smiedamies secināja, ka šī mehānisma palaišanas skaņa bija daudz biedējošāka nekā pats zvans, kurš tiešām nebija nemaz tik skaļš. Ha, nu es taču teicu!

 

Iestiprinājušies devāmies laukā no baznīcas. Mums tāda interesanta pieredze ar baznīcām - Spānijā reiz uzslējām telti pie pašas baznīcas, bet te baznīcas zvana tornī ieturējām pikniku.

 

Sapratām, ka līdz autobusam vēl kādas 3 stundas, turpinājām pilsētas ieliņu izpēti. Ēriks teica, ka viņam Kuldīga ļoti patīk.

 

Pa dienu pilsēta bija pelēcīgas noskaņas tīta, bet līdz ar gaismiņu iedegšanos tā pārvērtās skaistā svētku brīnumā.

 

Baudījām mierīgo pilsētu, ālējāmies un sevi izklaidējām, līdz ātri vien pienāca laiks doties uz autobusa pusi. Visu atpakaļceļu nogulējām.

 

Pēc vakariņām kopīgi skatījāmies manus bilžu albumus, Ēriks teica, ka nu visi puzles gabaliņi sāk salikties kopā, he, he, he.

Show More
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now