2017. gada 13. septembris. Tadžikistāna, Garmčašma un Avdža. OMON vīri, negantās bārbeles un smilšu vētra

Pamostamies plkst. 06:00, bet kustību mājā nedzirdam. Turpinām vārtīties un izlienam no gultas vien tad, kad arī citi piecēlušies. Šoferis prasa, ko ēdīsim brokastīs – širčoju vai pienu. Sakām, ka širčoju. Viņš brīnās, vai es tik tiešām dzeršu širčoju un vai man no tā nepaliks slikti. Farangisa smejas, ka es izturēju “širčoja pārbaudi” jau sen atpakaļ Dušanbe. Pēc brokastīm atvadāmies, bet Farangisa mūsu abu vārdā šofera sievai aiz kleitas iebāž 80 somonus (~7,6 eur). Sieviete gan cenšas spirināties pretī. Par naktsmājām šeit pieklājas atstāt simbolisku samaksu, pat ja saimniece negrib naudu pieņemt.

Tā kā citus pasažierus pa ceļam neatrodam, tad šoferis mūs izlaiž laukā pie armijas posteņa. Stāvam tur krietnu laiku. Kamēr saule slēpjas aiz kalna, ārā ir tik auksts, ka man nākas no Farangisas aizņemties zeķes. Mani nošokē, ka vairāki no militāristiem staigā vestēs ar uzrakstu OMON. Farangisa izstāsta, ka daudzi parastie armijnieki peld pāri upei un pievienojas "Taliban" grupējumam, kas viņiem maksā daudz lielāku algu, tāpēc posteņos tiek norīkoti arī OMON. Bet vispārsteidzošākais ir tas, kā viņi apietas ar saviem kalašņikoviem – plivinās pa labi un pa kreisi kā ar putekļu tīrāmo slotiņu.

Stāvam jau ilgu laiku, mums vajadzīgajā virzienā vispār neviens nebrauc. Un tad beidzot! Iespiežamies mašīnā, kurā bez šofera sēž divas sievietes un sīču bars, bet visa aizmugure un jumts piebāzti ar mantām. Kompānija atgriežas Iškašimā pēc ciemošanās Maskavā. Šoferis piekrīt par papildu samaksu mūs uzvest augšā līdz mājai, bet… kad viņš ierauga, kāds ir ceļš, tad atsakās to darīt. Farangisa šodien plāno atgriezies Horugā, tāpēc savas somas atstāj kafejnīcā. Kafejnīcas pārdevējs prasa, kam atvedām tamburu, bet es atbildu, ka to nopirku sev, jo gribu iemācīties spēlēt. Viņš smejas, ka laikam izvēlējos tamburu atbilstoši savam augumam. Ha, ha, ha. Vecais vīrs mazliet pastrinkšķina manu jauno instrumentu un atzīst par labu esam. Farangisa paņem manu mazo mugursomu ar datoru un kameru, bet es cīnos ar sīpoliem, meloni un tamburu.

Kad beidzot uzvelkamies augšā, Momo un Bobo izsaucas: “Ooo, pazudušās!”. He, he, he… Kopīgi uzgraužam meloni, bet tad palīdzam Farangisai nonest visas viņas somas lejā līdz pieturai. Mašīnu gaidām kādas trīs stundas. Praktiski neviens nebrauc uz Horugu. Tiesa, pie kafejnīcas piestāj divi pustukši busiņi, ko noīrējuši eiropiešu tūristi. Šoferi saka, ka labprāt aizvestu Farangisu līdz Horugai, bet tad dabūtu pa kaklu no Eiropas smalkajiem pasažieriem. Jau pa ceļam viņi nebija šoferiem ļāvuši busiņā uzņemt stopētājus, lai gan brīvas vietas auto, cik uziet. Bet, redz, viņi maksā par auto īri un negrib dalīties. Redzam arī kādu citu pustukšu džipu, kurā brauc divi eiropieši, kas i nedomā stāties un uzņemt Farangisu. Kauns par šiem eiropiešiem un viņu skopumu. Tadžiki pat pilnā mašīnā mēģinātu iespiest stopētājus, bet šie izlepušie ceļotāji neņem stopētājus pustukšās mašīnās. Ap plkst. 14:30 beidzot izdodas notvert auto. Atvadāmies no Farangisas, un ar Adri dodamies uz Mulvodžas pusi vākt bārbeles.

Man likās, ka mežrozītes ir negants augs augļu ievākšanai, bet bārbeles ir vēl riebīgākas! Dzeloņi asāki, lielāki un grūtāk saskatāmi, bet ogas mazākas. Turklāt pūš nenormāls vējš, kas dzeloņu saskatīšanu un izvairīšanos no tiem padara praktiski neiespējamu. Jāteic, ka ledenes “Bārbele” ir radījušas ļoti maldīgu priekšstatu par šo augu, jo dzeloņus uz konfekšu papīriņa neviens nez kāpēc nav uzzīmējis…

Virs upes novērojam iespaidīgu smilšu vētru.

Tādas dīvainas vakariņas tikai četratā...