2017. gada 13. augusts. Tadžikistāna, Avdža. Iekļūšana ciema tenkās

 

Lielā veļas diena. Dodos pagalmā kurt uguni. Krāsnī visādi laksti sabāzti tā, ka lielākā daļa kātu atrodas ārpus krāsns. Pagājušajā reizē Farangisa tieši šādu čupu dedzināja, kamēr es pie sevis šausminājos par ugunsbīstamību. Šodien izlemju, ka laikam jau neviens cits par to šeit nesatraucas, tāpēc ķeros klāt pie uguns kuršanas ar visiem garajiem lakstiem. Pēkšņi uzrodas Momo un saka, ka šitā es vēl izraisīšot ugunsgrēku! Ak, bet es taču no vietējās Farangisas ņēmu piemēru… Tad Momo parāda, kā pareizi kurt uguni un nosaka: “Ja tu apprecēsi kādu vietējo puisi, tev būs jāmāk to izdarīt!”. Nu kāpēc visi ir tik pārliecināti, ka es apprecēšos un palikšu uz dzīvi Pamirā?? Tā kā Maļika nodarbojas ar lielo pagalma tīrīšanu, tad nākas dedzināt arī visādus plastmasas maisus un citas drazas. Šausmīgi, ka arī mums nākas piedalīties šajā procesā. Bet... citas izejas jau īsti nav. Te vispār attieksme pret vidi un atkritumiem ir visai dīvaina.

 

Pēc veļas mazgāšanas salasām šādas tādas zālītes, bet ātri vien pienāk pusdienas, kurās ir kefīrs, maize un širčojs. Kad palieku tikai es, Adri, Farangisa un abi strādnieki, viņi un Farangisa smīkņājot kaut ko baigi sāk apspriest, viens no strādniekiem ik pa laikam šķelmīgi palūr manā virzienā. Skaidrs, runā par mani. Prasu Farangisai, kas par lietu. Viņa stāsta, ka ciemā visi zina, ka Suleimans mani gribējis precēt, bet es viņu esmu atšuvusi, tagad visi ierēcot par nabaga Suleimanu. Lieliski, esmu iekļuvusi vietējās tenkās…

 

Pēc pusdienām jautājam Maļikai, ko varam padarīt, bet tā kā pat Avdžija un Diloroma jau tikai stāv un skatās, kā viņa darbojas, tad, protams, mums darāmā ne tuvu nav, un Maļika saka, ka šodienas darbi jau beigti, tāpēc droši varam doties atpūsties. Viņiem atpūta skaitās zvilnēšana vai TV skatīšanās, bet ko mēs? Somas pār pleciem, Rembo pie sāniem un – aidā, pretī piedzīvojumiem! Nu labi, atpūtai.

 

Beidzot izpētām, kā izskatās Pamira kapsēta. Hmm, diez kā šajos akmeņos vispār var izrakt bedri?

 

Meklējot kādu zaļu pleķīti ar ēnu, jo joprojām ir dikti karsts, atrodam līdz šim neredzētus kaimiņa laukus. Noskatītajā oāzē ganās kazas, kas par mūsu ierašanos izskatās pārsteigtas, bet tālāk aiz kokiem vīd māja. Gluži kāda pagalmā sēdēt vis negribam, tāpēc dodamies atpakaļ zem viena koka. Šodien pievēršos slavenā afgāņu autora Hāleda Hoseinī grāmatai “Un kalni atbalsoja”.

 

Kad paliek vēss, izlemjam aiziet uz sanatoriju. Galu galā, mums tur ir bezmaksas ieeja. Arī šodien tur pilns ar sievietēm. Interesanti, ka visas sievietes, gan jaunas, gan vecas, pilnībā izskuj bikini zonu un izskatās kā tādi bērneļi. Nedabiski. Kāpēc viņas visas tā dara? Jo sievietes vīrs nedrīkst redzēt nekādu citu apmatojumu kā vien uz galvas un rokām. Ja bikini zonā ir atstāts kaut neliels apmatojums, sieviete skaitās netīra. Briesmīgi, ko šeit vīriešu dēļ nākas pieciest sievietēm. Un nešķiet, ka viņas par šiem noteikumiem būtu sajūsmā, bet tomēr tos akceptē.

 

Atkal sievietes ar mums sāk pļāpāt, prasa, no kurienes šeit esam un kāpēc. Grūti ieskaidrot, kā mēs varam būt daktera Širinbeka palīdzes, ja nestudējam ne medicīnu, ne farmāciju, ne bioloģiju. Šodien beidzot tiekam nogaršot avota ūdeni. Pārsteidzoši garšīgs! Tāds viegli saldens, turklāt šķiet gluži vai gāzēts. Vietējās sievietes saka, ka šis ūdens ir ļoti labs arī acīm, pie tā ietekas baseinā vajag trīs reizes galvu pabāzt zem ūdens. Šeit jāpiebilst, ka latvieši vienmēr likusies māņticīga tauta, bet nākas secināt, ka tadžiki ir pat vēl māņticīgāki. Piemēram, Farangisa iet ārā pagalmā pilnmēnesim rādīt naudaszīmes, lai tiktu pie bagātības. Kad pēc tosta tiek saskandinātas glāzes, pēdējā skandināšana jāveic ar vīrieti, lai nauda labāk turētos. Kopīgajā šķīvī esošie atlikumi ar maizes krikuci kārtīgi jāiztīra un jāapēd tai meitai, kura grib drīzumā apprecēties un tikt pie laba vīra. Un kas tikai vēl ne.

 

Pēc kārtīgas izmērcēšanās sanatorijā dodamies uz kafejnīcu. Tur mums tapčanā pievienojas kāds vidusskolēns no Horugas, kurš kopā ar vecākiem atpūšas sanatorijā, bet dzīvo viesnīcā. Viņam ir negaidīti laba angļu valoda. Viņš stāsta, ka pēc skolas beigšanas grib mācīties universitātē, bet labprāt kādu gadu pirms tam paceļotu. Jāteic, ka ceļošana vietējiem nav diez ko populārs izklaides veids.

 

Kad ierodamies mājās, izrādās, ka steidzami rītdienai jāgatavo tējas. Ķeramies klāt un strādājam, līdz pārējie sāk īdēt, ka jānāk vakariņās. Arī pēc vakariņām līdz kādiem plkst. 22:00 gatavojam tējas.