2014. gada 13. maijs. +49C un slapjā fotogrāfija

 

Šorīt arī abas pārējās latviešu meitenes saņēmās piecelties agri, agri un doties man līdzi klaiņot pa apkārtni.

 

Viena no šīs jauniešu apmaiņas tematikām ir fotografēšana, tāpēc pie mums šodien ieradās pāris profesionāli fotogrāfi, kuri mācīja visādus interesantus fotografēšanas knifiņus.

 

Šī bija viskarstākā līdz šim piedzīvotā diena – pusdienlaikā bija +49C grādi!! Parasti Latvijā jau pie +32C grādiem es jūtos beigta, tāpēc man nav skaidrs, kā varēju normāli pārdzīvot šo nežēlīgo svelmi. Lai gan jāsaka, ka cita klimata dēļ, +49C grādi likās vieglāk pārciešami nekā +32C grādi Latvijā. Bet labi, ka vadītāji šo faktu par dienā pārciesto karstumu mums atklāja tikai vakarā...

Karstuma dēļ mūs sagaidīja grupas foto ar pārsteigumu – pēkšņu mūsu apliešanu ar ūdeni no visām pusēm, kas bija tieši laikā!

 

Itāļi smējās: “Tagad jūs beidzot saprotat, kāpēc mums vajadzīga siesta!”. Jā, iepriekš domāju, ka siesta ir tāda laiska dzīvesveida sastāvdaļa, bet šodien sapratu, ka siesta itāļiem ir klimata radīta nepieciešamība, jo dienas vidū tik tiešām nav iespējams neko darīt, un glābiņu nevar atrast pat ēnā.

Aizgāju līdz apelsīnu kokam, bet pat ēnas pusē esošie apelsīni likās kā vārīti....

Viens latvietis smējās: “Ja jau pat Solveiga guļ iekšā uz grīdas un nekur nestaigā apkārt, tad ir tik tiešām karsts...”

 

Uz četrām dienām mums bija “slepeno draudziņu” spēle, kur katru dienu kastē vajadzēja atstāt kādu mazu dāvaniņu savam slepenajam draugam. Vietā, kur nekā nav, pamatīgi vajadzēja piepūlēt iztēli, lai izdomātu, ko tad īsti uzdāvināt. Tā nu man radās doma uzzīmēt apelsīna zaru ar ziedu un uzrakstīt kādu novēlējumu. Un te nu es sapratu, cik ļoti visas iemaņas zīmēšanā ir gājušas zudībā, sasodīts! Bet lai arī kāds bija rezultāts, bija tik jauki sēdēt zem apelsīnkoka un zīmēt! Laikam būs jāmēģina izbrīvēt laiciņš, lai atgrieztos pie šīs nodarbes un kaut mazlietiņ uzlabotu prasmes.