2019. gada 13. aprīlis. Latvija. Pārgājiens Sabile – Abavas krasti – Kandavas Mācītājmuiža, 1. diena

Plkst. 08:10 kopā ar Valdi un Aināru kāpjam autobusā uz Sabili, lai kopīgi dotos piedzīvojumā Abavas krastos. Ap plkst. 10:48 izlecam laukā no autobusa Latvijas vīna galvaspilsētā, mazliet iepērkamies (jo daži labi, piemēram, nav paņēmuši ūdeni!), un dodamies ceļā. Diena solās būt jauki saulaina.

Pirmais apskates objekts ir Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejs, kur esmu bijusi sen atpakaļ bērnībā, bet neko diži daudz vairāk par akmens televizoru neatceros. Mūsdienu mākslā mani vienmēr nodarbinājuši jautājumi – kur beidzas māksla un sākas ne-māksla un vai māksla var būt jebkas? Arī Pedvāle liek iegrimt pārdomās par šiem mākslinieciski eksistenciālajiem jautājumiem. Tomēr Pedvāles muzeja dibinātāja Ojāra Feldberga teiktais “un tev, skatītāj, tiek dotas zīmes, lai tu apjaustu pats sevi un visu lietu būtību, jo nokritis ābols ir arī punkts, vaga tīrumā – līnija, viļņi jūrā – pārdzīvojums, ausma – sajūta, debesis – gars…”, visnotaļ jauki saplūst ar tādu dabu un mākslu vienojošu filozofiju, ka man nekas cits neatliek, kā Pedvāli ieskaitīt mākslas kategorijā. Galu galā, kur gan vēl labāk baudīt mākslas instalācijas, ja ne svaigā gaisā? Labāk jānododas mākslas un dabas sintēzes baudīšanai, atstājot mākslas/ne-mākslas analīzi mākslas kritiķiem.

Pēc Pedvāles turpinām soļot pa lauku celiņiem, līdz nonākam “Zviedru cepurē”, kur aizejam līdz Abavas krastiem. Tā kā klāt ir pusdienlaiks, tad upes malā sarīkojam pikniku. Tik labi būt dabā un tvert pavasara saules starus!

Vēlāk mazliet paspraucamies cauri brikšņiem, līdz atkal nokļūstam uz lauku ceļa. Kaut kur pie Imulas mums piebiedrojas pajauns vācu aitu suns. No sākuma domājam, vai tikai nikni neklups virsū, bet tad atklājas, ka viņš meklē rotaļu un piedzīvojumu biedrus. Tad jau mums pa ceļam! Parasti suņi seko gājējiem līdz noteiktas teritorijas robežām, bet… šis četrkājainais biedrs turpina un turpina mums sekot. Saprotam, ka nu jau vairs nav labi, visādi mēģinām tikt no viņa vaļā, bet šķiet, ka piedzīvojumkāre viņam stiprāka par vēlmi atgriezties mājās. Ko nu darīt?

Turpinām soļot gar Abavas krastiem, un arī suņuks mums sprigani lec līdzi, ik pa laikam nopeldoties upē. Kaut kad uz vakarpusi sasniedzam Velnakmeni, kas dižojas uzkalnītē. Kādu laiku izbaudām pavasara siltumu, bet tad čāpojam tālāk, līdz nonākam līdz Velnalai, kur visi trīs uz maiņām viens pēc otra iespraucamies iekšā. Laukā izlienam absolūti dubļaini, jo alas ieeja ir šaura un zema, nākas līst uz vēdera.

Izpriecājušies pa dubļiem, ejam tālāk un sākam meklēt kādu jauku vietiņu teltij. Pie upes līkuma tādu atrodam.

Tā kā eju kopā ar diviem čaļiem, tad tieku arī pie kārtīga ugunskura, jo Aināram līdzi zāģis un cirvis, un tiek nogāzti brangi zari. Drīz vien uz prīmusa top arī vakariņas. Ak, nu ko vēl vairāk var vēlēties? Ugunskurs, putnu dziesmas, daba, forša kompānija… Pavasara vakara idille… Un… jā, mums ir uzslieta telts, bet kāpēc gan gulēt teltī, ja var nakšņot blakus ugunskuram zem zvaigžņotas debess? Nē, pilnai laimei neko vairāk nevajag, jo šī jau ir pilna laime.