2016. gada 12. augusts. Ūdenskritums un slaistīšanās pacēlājā

Šī gan bija viena čīkstoša nakts! Mūsu visu četru gultas pie katras mazākās kustības krakšķēja un brakšķēja.

Eh, laikapstākļu dievi arī šodien nebija labvēlīgi - joprojām lija un bija visnotaļ rudenīgi drēgns.

Šodien beidzot saimnieks bija notverams. No viņa noskaidrojām, ka pa ceļam uz ciemu, kur apmetīsimies šovakar, varam aplūkot skaistu ūdenskritumu.

Vēl pirms pametām Yaremche gribējām aplūkot šeit esošo dabas muzeju, bet izrādījās, ka tas ir vien kaut kāda meža māja. Diez kas noticis ar visiem šīs pilsētas muzejiem?

Kādu gabalu līdz ūdenskritumam bija laba seguma ceļš, tiesa, praktiski vienvirziena. Tad bija koka būda, kur, protams, no mums iekasēja naudu par ceļa turpināšanu. Tētis kasierei vaicāja, vai ar mūsu mašīnu ceļš būs izbraucams, viņa mazliet palūrēja uz mašīnu un apstiprināja, ka jā, jā, būšot izbraucams. Kādu gabaliņu labais ceļš turpinājās, bet tad pārvērtās grants ceļā ar bedrēm. Protams... Drīz vien platākā vietā mašīnu atstājām, tālāk ceļu turpinājām ar kājām divatā ar mammu, bet tētis ar brāli palika mašīnā. Labi vien ir, ka ar mašīnu tālāk tika izlemts nebraukt, jo ceļš bija vienkārši briesmīgs - bedrains, ar lieliem akmeņiem un piedevām arī dubļains, jo nepārtraukti lija. 

Ceļš vijās kalnup cauri skaistam mežam, blakus visu laiku čaloja upīte. Ja nebūtu lietus, tad šī būtu ļoti skaista pastaiga. 

Pie ūdenskrituma secināju, ka man ir ideāli apavi - kamēr citi cilvēki gaidīja rindā, lai uzkāptu uz aizdomīga paskata slideniem dēlīšiem, tiktu tuvāk ūdenskritumam un to nofotografētu, tikmēr es ar savām gumijas sandelēm iebridu aukstajā ūdenī, apgāju viņiem visiem riņķī, papriecājos par Gyk ūdenskritumu, uztaisīju foto un kārtībā! Lietus dēļ kājas bija tā nosalušas, ka kalnu upes ledainais ūdens nemaz nelikās auksts. Izrādījās, ka šis bija reģiona augstākais ūdenskritums.

​

Pēc tam braucām uz Polyanitsa, kur par 20 EUR iekārtojāmies četrvietīgā eko viesnīcas numurā. Lielisks numuriņš koka guļbūvē!

Beidzot lietus bija mitējies. Ar brāli devāmies pastaigā uz tuvējo kūrorta ciemu Bukovel. Starp ciemiem ietves nebija, tāpēc nācās iet pa gana līkumainu ceļu, kas nebija tā patīkamākā nodarbe, jo mašīnas dragāja garām visnotaļ lielā ātrumā un ne visi pagriezieni bija pārskatāmi. Vietējie gan par to nesatraucās un bieži vien pa ceļu pārvietojās divatā, ejot blakus viens otram, brīžiem ejot pa ceļa vidu.

​

Bukovel bija visnotaļ smalks ciems ar dārga paskata viesnīcām. Kopējā atmosfēra - Jūrmalai līdzīgs krievu bagātnieku kūrorts ar skaļu mūziku. Solītie ezeri bija vien zivju dīķi. Tā kā nekā cita, ko darīt nebija, tad izlēmām paslaistīties un ar pacēlāju uzvizināties vienā virsotnē. Biļete divām personām maksāja mazāk nekā 6 EUR, kāpēc gan neizklaidēties? Parasti man visādi pacēlāji šķiet baigā slinkošana, bet laiku pa laikam var atļauties. Šodien tāpat jau biju nosalusi līdz kaulam, tāpēc garā pastaigā, lai uzkāptu virsotnē ar kājām, īsti negribējās doties. Visbriesmīgākais šādiem pacēlājiem ir iekāpšanas un izkāpšanas moments, kad tu nezini, kā tas īsti darāms, kā pagūt to izdarīt laikā un kā kaut kur neaizķerties. Brālis braucot augšā smējās: "Paskaties, cik briesmīgā kvalitātē Ukrainā ir ceļi, vai tu tiešām domā, ka šis pacēlājs ir drošs?". Hmm... Vienā brīdī pacēlājs apstājās, tā nu mēs vienkārši kaut kur pusceļā karājāmies gaisā nezinot, uz cik ilgu laiku. Par laimi pēc neilga brīža kustība turpinājās. Izbaudījām skatu no augšas, kad sāka palikt vēsi, braucām atpakaļ un mērojām ceļu uz viesnīcu. Apmēram pusceļā mums uztaurēja mašīna, izrādās, ka arī vecāki bija izlēmuši izkustēties no viesnīcas. Kopā ar viņiem vēlreiz aizbraucām līdz Bukovel, bet tad jau drīz vien devāmies uz viesnīcu.

​

Novēroju, ka šajā reģionā vietējie iedzīvotāji ir diezgan melnīgsnēji, drīzāk izskatās pēc gruzīniem. 

Ļoti interesanti, ka Ukrainā lielākā daļa pārtikas ir ļoti dabīga. Ja palasa sastāvu, nemaz neatrast daudz lieku un kaitīgu vielu, turklāt uz lielākās daļas produktu lieliem burtiem rakstīts "Bez ĢMO". 

Viesnīcas restorānā noprovējām šī reģiona tradicionālos ēdienus. Ēdienos daudz gaļas un kartupeļu, smagi ēdieni, bet principā līdzīgi latviešu virtuvei. Pietrūka zaļumi. Numuriņā saldajā uzēdām kondensēto pienu, kas šeit ir lielā cieņā un nopērkams dažādās variācijās un dažādos iepakojumos. 

Uz nakti debesis sāka skaidroties, mākoņi sāka izklīst. Cerams, ka rīt laiks būs gana labs, lai varam iekarot Karpatus. 

No viesnīcas logs pavērās skaists skats uz miglā tītiem pauguriem...