2019. gada 12. jūnijs. Latvija. Pārgājiens gar Misas krastiem no Olaines līdz Ķekavai, 2. diena

Uztaisām brokastis, nomazgājamies upē un turpinām ceļu. Šķiet, ka šodien brikšņi ir vēl biezāki un necaurejamāki, bet nātru puduri asāki. Kādā brīdī atrodam īstas Jāņu pļavas un kārtīgu vaiņagu pīšanas paradīzi – tik lielu pīpeņu apjomu nekur vienuviet neesmu redzējusi! Tā nu mēs līkumojam – gar upes krastu, cauri nātrēm, cauri puķēm, cauri mežiem un krūmiem. Misa variē no pavisam seklas straumītes līdz pamatīgai upei.

Kādā brīdī sasniedzam apdzīvotu vietu un veikalu, kas nozīmē… saldējumus! Veikalā Valdis jautā pārdevējai, kur mēs atrodamies, bet šķiet, ka viņa šo jautājumu neuztver nopietni. Kad viņš pajautā, kā varam atrast Ķekavu, tad viņa beidzot saprot, ka mēs tiešām īsti nezinām, kur atrodamies. Pārdevēja sniedz norādes, kā nokļūt Ķekavā, mēs pie veikala apēdam saldējumus un dodamies ceļā. Kaut kad vakarpusē esam Ķekavā, kur ieraušamies mikriņā uz Rīgu, un tā nu mūsu ekspedīcijai tiek pielikts punkts.

Šis noteikti bija absolūti mežonīgs pārgājiens cauri brikšņiem un neceļiem. Dažkārt vajag ko tieši tādu, lai gan garākā pārgājienā tik biezi brikšņi kļūtu nogurdinoši. Kas par daudz, tas par skādi, bet šis brikšņu daudzums bija visai optimāls. Piemērots maršruts mežonīgu taku cienītajiem.