2017. gada 11. septembris. Tadžikistāna, Horuga. Brauciens ar vietējo mafiozo un no “National Geographic” izkāpusi istaba

 

Paēdu brokastis un gaidu, kamēr Farangisa sev uzzīmēs “jaunu” seju. Absolūti negaidītā kārtā ap plkst. 07:30 tik tiešām dodamies ceļā, bet tikai tāpēc, ka arī Maļikai jānoķer mašīna. Adri paliek mājās. Nez kā viņai izdosies saprasties ar Momo un Bobo?

 

Lejā gaidām, kad garām brauks kāds auto uz Horugu ar brīvām vietām. Vakar Farangisa teica, ka šodien, pirmdienā, te būs pilns ar mašīnām. Ha, ha, kā tad! Pusstundas laikā mums garām pabraukuši vien pāris riteņbraucēji, turklāt tie paši pretējā virzienā… Pa kafejnīcas stūri palūr vecais pārdevējs un brīnās, vai tad es jau dodos prom uz visiem laikiem? Atsmeju, ka nebūt ne, lai nemaz necer! Tā kā cerības uz stopēšanu iet mazumā, piezvanām man zināmajam šoferim. Protams, viņam visas vietas jau sen aizņemtas. Gaidām. Gaidām. Gaidām. Farangisa sāk pļāpāt ar vienu paziņu, kurš strādā par apsargu sanatorijā. Puisis saka, ka sameklēs šoferi mašīnai, kas jau labu laiku tukša tepat vien stāv. Pēc mirkļa noskaidrojas, ka auto īpašnieks dosies uz Horugu, turklāt visai drīz. Pēc stundu ilgas gaidīšanas beidzot varam sēsties auto. Atvadāmies no Maļikas un kāpjam iekšā. Piecvietīgā mašīnā esam astoņi cilvēki. Ierasta lieta! Abas ar Farangisu tiekam iespiestas vietā blakus šoferim. Visnotaļ šauri, bet galvenais, ka esam mašīnā! Izrādās, ka tas ir tas pats vīrietis, kurš mūs toreiz pēc kāzām ar savu auto uzveda kalnā. Un arī Avdžas viesnīcas īpašnieks. Un arī Suleimana tēvocis. Viņš ir šī rajona “biezais”, bet tas diemžēl izpaužas arī viņa braukšanas stilā – lido pāri visām bedrēm kā traks, ļoti agresīva braukšana, “es esmu liels un varens!”. Tikai kalniem par tavu varenumu nospļauties, vecīt! Pie armijas posteņa, kuru caurbraucot vienmēr jāuzrāda pase un vīza, šoreiz to darīt nenākas. Šoferis atver logu, papļāpā ar armijnieku un aizlido tālāk. Var redzēt, ka visi viņu baigi respektē. Ietekmīgs vīrs. Vienā nepārredzamā līkumā gandrīz nošķūrējam aizā pretī braucošo džipu. Izvairīšanās no sadursmes notiek par mata tiesu. Kad Horugā atvadāmies, naudu par braucienu vīrs nemaz neņem – “kaimiņu būšana”. Vēlāk uzzinu, ka viņš tik tiešām ir bagāts un viņam tie 40 somoni no mums katras bijuši nebijuši. Šoferis saka, ka pēcpusdienā gaidīs manu zvanu, vai braukšu šovakar atpakaļ uz Avdžu vai nē. Farangisa saka, ka man iedos viņa telefona numuru. Vēlāk izrādās, ka Farangisai šī onkuļa telefona numura nemaz nav. Nejauki gan. Viņš gaidīs manu zvanu, bet nesagaidīs, un nodomās, ka esmu tik nepieklājīga, ka pat nejaudāju piezvanīt un pateikt, ka nekur nebraukšu.

 

Farangisa Horugā grasās gatavoties studiju iestājeksāmeniem, bet pagaidām nav atradusi, kur dzīvot, tāpēc šodien plāno palikt pie tantes, iepriekš viņu nebrīdinot. Tante strādā bibliotēkā, kas ir tieši pretī manai viesnīcai. Farangisa grib atstāt mantas bibliotēkā pie tantes un tad doties darīšanās, bet izrādās, ka tantei ir brīvdiena un bibliotēkā viņas nav. Tā nu viņa atstāj savas pekeles manā numuriņā. Farangisa saka, ka 70% iespējams, ka tante aizbraukusi uz laukiem un Farangisai nāksies palikt manā istabiņā. Ak nē!! Turklāt viņai nemaz nav tantes telefona numura. Vēlāk gan mēģinās to dabūt no Momo un tanti sazvanīt.

 

Farangisa dodas darīšanās, bet es palieku istabiņā, lai sakontaktētos ar Suleimanu un sarunātu tikšanos. Viņš pārcēlies uz Horugu, lai mācītos par sporta skolotāju. Ja reiz pilsētā ir kāds paziņa, kāpēc nesaskrieties. Pēc brīža zvana Farangisa un prasa, vai vēl esmu viesnīcā, jo izrādās, ka šodien ir nacionālā brīvdiena, un visas iestādes ir slēgtas. Sagaidu Farangisu, atdodu viņai atslēgu un dodos uz parku.

 

Esmu baigajā neomā, jo biju iztēlojusies, ka pa dienu iepazīšu pilsētu, pēcpusdienā aiziešu pie zobārsta, paklaiņošu pa apkārtni, bet vakarā izbaudīšu vienatni viesnīcā. Līdz šim kopš Latvijas pamešanas nepārtraukti esmu bijusi kopā ar kādu, izņemot vannas un tualetes apmeklējumus, kā arī pāris naktis, kad tapčanā gulēju viena pati. Pārējā laikā nepārtraukti esmu kopā ar citiem. Pat grāmatu nākas lasīt, esot vienā istabā ar Adri. Mēs pat dalām vienu palagu!! Neiedomājami! Nekāda privātā laika vai telpas. Absolūti nekāda. Tā nu ļoti sapriecājos par šovakar gaidāmo vienatni, bet – še tev! Pastāv milzīga iespēja, ka Farangisa paliks ar mani. Bet viņa nepārtraukti runā. Pat tad, kad lasu grāmatu, viņa runā ar mani! Ak… Nu kā var nepiezvanīt un laicīgi nenoskaidrot, vai tante būs mājās?

 

Suleimans nekādi nevar saprast, kur es esmu. Man apnīk gaidīt un lēnā garā dodos pa galveno ceļu uz parka otru pusi, ar domu, ja viņš neuzradīsies, tad došos uz klīniku pārbaudīt, vai vismaz zobārsts šodien strādā. Parkā šodien daudz cilvēku, laikam visi izbauda brīvdienu. Esmu dziļi iegrimusi pārdomās par potenciāli izjukušo vakara vienatni, kad ar acs kaktiņu pamanu pretim nākot kādu gana garu, smalki tērpušos tadžiku. Puisis nāk manā virzienā un saka: “Привет!”. Nodomāju, ka laikam jau kārtējais čalis, kurš grib manu telefona numuru, tāpēc pat lāga uz viņu nepaskatījusies turpinu soļot uz priekšu. Izrādās, ka tas īstenībā ir Suleimans, kuru baltajā kreklā, uzvalka biksēs, kaklasaitē, kurpēs, ar portfeli un bez bārdas nemaz neatpazīstu. Izskatās, ka universitātes noteikumi par ārējo stilu puišiem nāk tikai par labu. Suleimans izstāsta, ka bez kaklasaites un ar bārdu universitātē durvju sargs nevienu nelaiž iekšā, bet sūta mājās. Oho! Lai gan šodien ir brīvdiena, tomēr universitātē lekcijas notikušas.

 

Aizejam līdz zobārstniecības klīnikai, bet izrādās, ka arī tā ir slēgta… Pirms nedēļas mani par to nebrīdināja. Vēlāk no Farangisas uzzinu, ka šī visiem ir ļoti negaidīta brīvdiena, kaut kāda pārceltā svētku diena no nedēļas nogales, tāpēc daudzi par to iepriekš nemaz nezināja. Sasodīts! Kas tā par dienu, kurā nekas nenotiek kā plānots?? Tas nozīmē, ka labākajā gadījumā atgriezīšos Avdžā tikai rītvakar.

 

Prasu Suleimanam vai viņš zina, kur ir botāniskais dārzs. Esmu Horugā jau ceturto reizi, bet vēl neesmu to apmeklējusi, lai gan visi saka, ka tas noteikti jāizdara. Suleimans saka, ka pats tur vēl neesot bijis, bet zina, kā tur nokļūt. Dodamies vajadzīgajā virzienā, pa ceļam viņš noķer mikriņu. No sākuma man šķiet, ka tā ir kaut kāda Suleimana paziņu mašīna, bet tā kā viņš mums abiem nopērk biļetes, tad saprotu, ka īstenībā tas ir mikriņš. Šādi aizbraucam līdz kāda kalna pakājei, bet pēc tam diezgan liels gabals jāvelkas kalnup ar kājām. Nežēlīgi karsta diena. Sasniedzam šlagbaumu, kur rakstīts, ka svētdienās iekšā nelaiž. Dīvaini. No sargu būdiņas iznāk laukā tante un kaut ko saka tadžiku mēlē. Suleimans aiziet ar viņu skaidroties. Kaut kas par to, ka esmu ārzemniece, tāpēc man jāpērk daudz dārgāka biļete un tamlīdzīgi. Suleimans viņai sastāsta, ka esmu viņa sieva. Ak tu šausmas! Nezinu, cik viņš beigu galā samaksā, bet varam turpināt ceļu. Stāvs un garš kāpiens. Kad nonākam vietā, kur sākas parks, tā pirmajā daļā ir pamatīgs žogs, aiz kura atrodas prezidenta rezidence gadījumiem, kad viņš atbrauc uz šo reģionu. Jāsaka, ka esmu mazliet vīlusies botāniskajā dārzā, jo visi to iepriekš dikti lielīja, bet realitātē nekā īpaša te nav. Ja es nezinātu, ka šis ir botāniskais dārzs, tad to nekad neiedomātos. Grūti saprast, kāpēc jāmaksā par ieeju parkā, jo nekā vairāk par pāris apskrandušām augu nosaukumu zīmītēm, pamestām siltumnīcām, nestrādājošām strūklakām te nemaz nav. Nu labi, ir divas jaukas, grezniem kokgriezumiem rotātas lapenes. Bet tas arī viss. Dārza lielākais pluss ir skaistais skats uz Horugu no augšas. Tā vien dēļ bija vērts te rāpties! Staigājot pa Horugu piefiksēju, ka tā šķiet diezgan zaļa pilsēta, bet tikai no augšas redzams, cik gan ļoti šī pilsēta ir zaļa, īpaši, ja salīdzina ar apkārt esošo kalnu klinšainumu un pelēkumu.

 

Kad dodamies lejup, apstājas busiņš ar vecu vīru un divām sievām, kuri mūs aizved līdz Horugas centram.

 

Pēc tam dodamies cauri dzīvojamo ēku rajonam. Pilnīgi cita Horuga, nekā esmu pieradusi redzēt. Šauras ieliņas, mazas mājiņas. Sajūtos apkārtējā vidē neiederīga, jo citi tūristi šeit nav manāmi, bet pagalmos skraidošie bērni man nemitīgi blenž virsū. Pa visādiem maziem ieliņu labirintiem nonākam mājā, kur kopā ar citiem kursabiedriem Suleimans īrē istabu. Mani cienā ar tēju, kulču, cepumiem, kā arī tieku pie afgāņu šalles. Istaba ir ļoti trūcīga, pāris matrači, skapis, vientuļš galdiņš, klubkrēsls, divi beņķi. Otrs puisis, man atdevis savu vietu klubkrēslā, pārsēžas uz taburetes. Abi mazliet pļāpā. Nez vai tādā bezdarbībā paiet viss viņu brīvais laiks? Laikam jau. Kādā brīdī Suleimanam zvana viņa tēvocis un prasa, vai es šovakar braukšu uz Avdžu. Ko?? Kā viņš zina, ka patlaban esmu šeit? Laikam īsts mafiozo, kuram visur ir acis un ausis. Kādā brīdī sajūtos kā “National Geographic” fotogrāfijā – lasot žurnālu, esmu redzējusi attēlus ar līdzīgām, tukšām un nabadzīgām istabām kā šī, kurās cilvēki sēž absolūtā bezdarbībā. Lai gan šādi kadri likuši šausmināties par nabadzību un bezcerību, bet, redz, šādām fotogrāfijām ir arī otra puse, kurā izrādās, ka šie cilvēki mācās universitātē un pat strādājuši labāk atalgotos darbos nekā es (piemēram, Maskavā Suleimans pelnīja 2000$ mēnesī). Dīvaina sajūta. Grūti saprast, kā tas var būt, ka cilvēki savā brīvajā laikā nedara neko. Vienkārši truli sēž istabā.  

 

Tā kā abi puiši jau sen atbrīvojušies no “mokošā” skolas apģērba un sēž T-kreklos, ap viņu bicepsiem pamanu dīvainas gumijas, ko jau iepriekš šad un tad biju tadžiku puišiem novērojusi. Uzprasu, kas tas ir. Izrādās, ka tādā kā paplatā bikšu gumijā ir iešūts gabaliņš no Korāna, ko ar roku uzrakstījis vietējais reliģiskais līderis. Svētībai un aizsardzībai.

 

Vēlāk aizejam atpakaļ līdz parkam. Lai gan šī nav mana pirmā reize Horugā, tikai tagad pamanu, ka uz galvenās ielas ik pa brīdim atrodas skaļruņi, kuri atskaņo tradicionālo mūziku. Forši! Brīvdabas radio. Pievakarē gaisa temperatūra ir patīkami silta, nevis cepinoši karsta.

 

Jauki sēdēt uz soliņa, pļāpāt un vērot garāmejošos cilvēkus. Tieši tas man Avdžā pietrūkst – garāmejošu cilvēku un jaunu seju redzēšana.

 

Uzzinu, ka Dušanbe vīriešiem aizliegts staigāt ar pārāk garām bārdām, bet sievietēm – ar aizsegtām sejām. Teorētiski tas domāts kā aizsarglīdzeklis pret pārāk radikālu islāmu. Lai gan… Par naudu iespējams nopirkt atļauju gan garai bārdai, gan aizsegtai sejai.

 

Vēl Suleimans izstāsta, ka Mulvodžā, nākamajā ciemā aiz Avdžas, iedzīvotāji sadalījušies trīs klanos, kas savā starpā nesadzīvo. Viss sākās ar to, ka viens no Mulvodžas puišiem Maskavā izšķīrās ar meiteni, kura arī ir no Mulvodžas. Pāris savā starpā šķiršanos nokārtoja pieklājīgi, bet ciemā par to paklīda baumas un sākās kautiņi. Tagad kautiņi starp klaniem notiek ik pa laikam dažādu nenozīmīgu iemeslu dēļ. Kautiņu dalībnieki vēlāk nokļūst gan slimnīcās, gan policijā, bet daži pat cietumā. Tāda, lūk, šeit mēdz būt mazo ciematu sadzīve.

 

Suleimans stāsta, ka Maskavā tadžikiem klājas ļoti grūti, vietējie viņus galīgi neieredz. Ja uz ielas pajautā ceļu, maskavieši bieži neatbild. Ignorē. Piekauj. Laukos un citās pilsētās nav tik traki, bet Maskavā tas ir īpaši izteikts. Policija uz ielām tadžikus aptur teju uz katra soļa un liek uzrādīt dokumentus. Ja dokumentu nav līdzi, jāmaksā milzu sods. Nākamais policists pēc pārdesmit metriem atkal liek uzrādīt dokumentus. Un tā nebeidzami.

 

Kad ap plkst. 18:00 atgriežos viesnīcā, Farangisa ir jau priekšā. Prasu, vai viņa sazvanīja savu tanti, bet… viņa atbild, ka pat NEMĒĢINĀJA. Izlēmusi palikt viesnīcā. Ak nē, atā, atā, mana ilgi gaidītā un tā arī nesagaidītā vienatne!

 

Kādā brīdī viesnīcnieks mums numuriņā ienes plovu. Ooo, vakariņas? Izrādās, ka viņš jau pa dienu sitis kanti Farangisai. Nu re, vismaz kāds labums no Farangisas kompānijas man tiek – bezmaksas vakariņas. Kāda lieliska diena, vēl ne par ko šodien neesmu maksājusi! Tagad jau aprodu ar domu, ka nekāda vienatne man nesanāks un īstenībā forši papļāpāju ar Farangisu un izbaudu jauku vakaru.

 

Ha, ha, no Farangisas uzzinu, ka jaunākais no mūsu strādniekiem Farangisai reiz centies izdīkt manu telefona numuru, bet viņa atbildējusi: “Ja pašam nav drosmes Solveigai pajautāt, tad es jau nu nedošu! Pats prasi viņai!”. Ha! Tieši tā!