top of page

2018. gada 11. augusts. Latvija. Pārgājiens Ventspils – Kolka, 1. diena (ejam dabā #9)

 

Jo garāks pārgājiens, jo grūtāk atrast kompāniju, tā nu tas ir. Šodien iešu viena, bet rīt Mazirbē man pievienosies Laura. Sākotnēji šo maršrutu Ventspils - Kolka plānoju kā trīs dienu pārgājienu, bet beigu galā izlēmu visu garo distanci, teju 100 km, mēģināt noiet divās dienās.

 

Plkst. 07:10 Rīgas autoostā sēžos autobusā uz Ventspili. Šoferim palūdzu mani izlaist maksimāli tuvu tiltam pirms Ventas upes šķērsošanas. Šoferis atsaucīgi to arī izdara. Ap plkst. 10:30 izkāpusi pieturā kādu brīdi cenšos sevi noorientēt un saprast, uz kuru pusi jāiet. Brīdī, kad šķietami esmu noorientējusies, kāda sieviete prasa, vai vajag man palīdzēt. Cik laipni! Pārjautāju viņai, vai esmu pareizi sapratusi virzienu. Jā, esmu. Nu tad jau tikai uz priekšu!

 

Ir tāda ļoti noderīga lapa coastalhiking.eu, kur pa posmiem aprakstīts maršruts gar jūru no Nidas līdz Tallinai. Ventspilī sekoju tieši viņu aprakstītajam ieteikumam uz jūru doties pa veco Staldzenes ceļu, citādi, pati meklējot visādus īsceļus, noteikti iemaldītos kādā aizliegtā ostas teritorijā.

 

Kādā brīdī nonāku mežā. Man pa priekšu iet viena tante, nolemju sekot viņai, jo gan jau viņa iet uz jūru un zina taisnāko ceļu. Kaut kā mūsu tempi nesakrīt, tāpēc sāku viņu apdzīt, bet aizķeros aiz priedes saknes. Viņa to sadzird un salecas. Man likās, ka gāju grabēdama, bet izrādās, ka viņa mani nebija dzirdējusi un tagad saka, ka vēl nekad mūžā šitā nav pārbijusies, jo viņai šķitis, ka tūlīt viņai uzklups kāds suns. Vai dieniņ! Atvainojos un špegoju tālāk. Taka izved pie Ventspils naftas termināļa, kur sagaida ne pārāk iedvesmojoša zīme: “Uzmanību, bīstami! Notiek tehnoloģiskais process. Dzirdot trauksmes signālu, pametiet bīstamo zonu, ievērojot vēja virzienu (perpendikulāri tam)!”. Kādu laiciņu turpinu ceļu gar dzeloņdrātīm rotāto žogu, bet tad pa pirmo uzticama paskata taciņu dodos tuvāk jūrai. Un tur jau tā ir!

 

Liedagā man pa priekšu soļo kāds vīrs, bet drīz vien es viņu apdzenu. Esmu uzņēmusi visai apņēmīgu tempu, pie kā arī cenšos turēties.

 

Jau no pašas Ventspils krasts ir visnotaļ stāvs. Ik pa laikam pludmali daiļo lielāki vai mazāki oļu laukumi. Bet pati pludmale sāk palikt arvien šaurāka un šaurāka. Līdz kādā brīdī ūdens skalojas teju pie paša stāvkrasta. Saprotu, ka pa liedagu iet tūlīt būs neiespējami, ja vien negribu vilkt basas kājas un brist pa ūdeni. Ko es tik tiešām negribu, jo izmērcēt kājas tik gara gājiena sākumā nebūtu īsi gudri – āda kļūs jutīgāka, palielināsies iespēja tikt pie tulznām. Kaut kā jātiek augšā uz stāvkrasta. Paeju mazu gabaliņu atpakaļ, kur krasts šķiet mazliet lēzenāks. Protams, ar smago somu plecos nekas nav gana lēzens, bet izvēles jau nav, tāpēc soli pa solītim rāpjos augšā. Gandrīz tik pat daudz, cik uzkāpju augšā, pa smiltīm nošļūcu zemē. Bet lēnā garā, spītējot somas smagumam un slīdošajām smiltīm, tomēr rāpjos uz augšu. Kad sasniedzu augšu, saprotu, ka diez kas nav – tur mani sagaida vertikāla pārkare, kas ir tik augsta, ka tīri fiziski uz tās uzlikt kāju nav iespējams. Katrā ziņā ne ar šo mugursomas svaru. Turklāt nav jau arī pret ko atsperties, jo smiltis lēnā garā šļūc uz leju. Tuvumā nav arī nekādu kociņu, pie kā pieķerties. Kā lai tiek augšā? Uzguļos uz pārkares ar krūtīm un rokām, un kaut kādā mistiskā, pašai nesaprotamā kārtā, pateicoties somas svaram, izdodas ar inerci sevi uzviest uz pārkares un pārripot caur sānu sev pāri. Tā nu es tur augšā mētājos – guļot pati uz savas somas, skujām un sūnām aplipusi, jo pārvelšanās caur sānu notika pilnā augumā. Pati pie sevis smejos – labi, ka neviens šo procesu no malas nevēroja. Ilgi tur tā gulšņāt negribu, jo baidos, ka pārkare ar visu manu svaru kādā brīdī var izdomāt atdalīties no krasta, tāpēc slienos augšā un turpinu ceļu. Re, beigu galā somas svars man tomēr palīdzēja nokļūt stāvkrasta virsotnē! Ja nebūtu tik smaga soma, tad nebūtu izdevies sevi uzsviest uz krasta.

 

Drīz vien uzrodas takas marķējums – dzelteni rimbulīši, kam tad arī sekoju. Taka vijas cauri priežu mežam, bet tad izved uz kāda meža ceļa. Marķējums pazūd, bet es turpinu sekot ceļam. Kādā brīdī ieraugu zīmi ar brīdinājumu nebojāt kāpas, kas šeit ir aizsargājamas. Atceros par to, kā kārpījos pa tām uz augšu. Oi, oi…

 

Vienā brīdī meža taka savienojas ar kādu lielāku lauku ceļu. Uzmetu aci ceļmalā stāvošām lauku mājām, gribu tās nofotografēt, bet atvērtos vārtos pamanu lielu suni. Ak, laikam labāk naski jāsoļo tālāk.

 

Kad ieraugu norādi uz kempingu, izlemju sekot zīmei, jo kempings noteikti atrodas jūras krastā. Tiesa, caur pašu kempinga teritoriju iet negribas, jo ne vienmēr to saimnieki ir laipni pret caurstaigātājiem, tāpēc čāpoju uz jūras pusi gar kempinga žogu. Cauri nepļautai pļavai, kaut kādai pārpurvotai vietai un meža brikšņiem. Bet jūru sasniedzu.

 

Ik pa laikam pludmalē satieku dažādus atpūtniekus. Jūras krasts ir cilvēkiem pilnāks, nekā gaidīju un cerēju.

 

Tālumā pamanu milzīgu krievu laika armijas telti un ugunskuru. Nodomāju – lūk, tas gan ir forši. Tuvojoties teltij manas domas strauji mainās – arvien skaļāk un skaļāk sāk skanēt lietuviešu popmūzika. Pie telts smiltīs uzstutēta milzīga tumba, kas uzgriezta pilnā skaļumā, ejot garām, tā skan tik skaļi, ka teju vai jāspiež ciet ausis. Bez komentāriem. Tīrās šausmas.

 

Spriežot pēc laika aprēķiniem un nenormāli plašā liedaga, liekas, ka drīz jau jābūt sasniegtai Ovišu bākai, bet to nekur nemanu. Izdomāju uztaisīt nelielu pikniku. Pagriežos pret mežu, lai noņemtu no pleciem somu, un pārsteigta apstulbstu – tur jau tā ir, Ovišu bāka! Paslēpusies mežā. Ha, ha, ja man nebūtu radusies vēlme šeit ieturēt mazu pauzi, es būtu vienkārši pašāvusies garām Ovišu bākai, to pat nepamanot!

 

Starp citu, tieši tāda ir mana stratēģija – ik pēc pusotras vai divām stundām noņemt no pleciem somu, kārtīgi izstaipīties, izmasēt visus kāju muskuļus, kaut ko apēst un mudīgi doties tālāk. Tādā veidā tiek restartēts ķermenis, bet neiegrimstu garas atpūtas pauzes radītajā omulīgajā slinkumā. Ļoti apzinātas, īsas, bet regulāras pauzes, un sākotnēji uzsāktais naskais temps tiek ieturēts visas dienas garumā.

 

Kad pēc ceļā pavadītām astoņām stundām un divdesmit minūtēm tālumā ieraugu Miķeļbāku, uzrodas absolūti jauns motivācijas vilnis. Beidzot ir redzams mērķis uz ko soļot! Jau kādu laiciņu iešana bija mazliet pagrūta, jo krasta līnija bija taisna, nebija tādu mazo mērķīšu, ko nospraust. Bet re, tagad ir liels un skaists mērķis – Latvijas augstākā bāka! To es saprotu, tā ir bāka – jau iztālēm redzama! Nevis tā kā daža laba šodien sastapta bāka, he, he…

 

No Ventspils līdz Miķeļbākai kopumā ceļā pavadu desmit stundas, balto ceļa rādītāju sasniedzot ap plkst. 20:30. Iespaidīgs skats – tumši negaisa padebeši, uz kuriem vakara saulē spoži balta spīd bāka. Kaut kur mazliet tālāk parādās trekna varavīksne. Bet “zelta stundas” debesis nudien laistās tīrā zeltā. Cik skaisti!

 

Ap plkst. 21:30 krastā sastopu kādu zvejnieku, kurš zemē iespraudis vairākas makšķeres un gaida savu lomu. Sasveicinos.

Zvejnieks: “Cik tālu vēl iesi?”

Es: “Līdz tumsai vai lietum, redzēs, kas būs pirmais.”

Zvejnieks: “No kurienes nākdama?”

Es: “No Ventspils.”

Zvejnieks: “Oi, oi, oi, šitāds gabals! Kas tevi dzina laukā? Un vēl vienu!”

Es: “Bet ir taču skaisti! Turklāt rīt man pievienosies draudzene.”

 

Šķiet, ka lietus tuvojas ātrāk par tumsu, tāpēc pēc ceļā pavadītām vienpadsmit stundām un divdesmit sešām minūtēm ap plkst. 22:00 izlemju sliet telti. Uzkāpju kāpā nelielā koku ielokā un nospriežu, ka būs gana laba telts vieta. Jāsaka, ka pagūstu telti uzsliet pašā pēdējā brīdī, pirms sākas lietus gāze.  

 

Iepriekš domāju, ka tik garu gabalu iet vienai pašai būs mazliet vientulīgi, bet tu pat iedomāties nespēj, cik ļoti es izbaudīju šo dienu! Lielāko daļu ceļa pavadīju ar smaidu sejā, jūtoties absolūti laimīga un brīva. Nenoliedzami, iet jaukā kompānijā ir vēl foršāk, bet laiku pa laikam ir vērtīgi doties kādā pārgājienā arī vienam pašam. Ļaut, lai vēji izpūš laukā visas domas, neko neprātot un vienkārši būt. Pārkāpt pāri sev un savām bailēm. Pierādīt, ka tu spēj vairāk, nekā domā.

bottom of page