2016. gada 11. augusts. Olu raibums un nebeidzamas lietavas

​

Brokastīs motelī mums katram deva 2 vēršacis, 2 maizes šķēles, sviestu un tēju. Īsāk sakot, paēst varēja labi. Nudien neslikta vieta, ja par tik lētu cenu (8 EUR par 4 cilvēkiem) vēl tik kārtīgi pabaro!

 

Kad lielveikalā bijām iepazinušies ar ukraiņu produkcijas piedāvājumu, pa puslīdz ciešamu ceļu braucām uz Kolomyia, kur aplūkojams pasaulē vienīgais Lieldienu olu krāsošanas tradīcijām veltītais muzejs. Lai gan nav jau jābrīnās, ka pasaulē vienīgais, jo diezin vai vēl kāds olu krāsošanai pieiet ar tādu smalkumu un pacietību kā ukraiņi! Mākslas muzeji man kādu laiku jau bija mazlietiņ apnikuši (kad esi Parīzē un citās pilsētās izstaigājis krustu šķērsu cauri visai mākslas vēsturei, tad mākslas kļūst mazliet par daudz), bet šis bija kaut kas nebijis un ļoti interesants! Apbrīnoju cilvēkus, kuriem pietiek pacietības tik ļoti, ļoti smalkam darbam! Un tās krāsas un raksti, mmm, bauda skatīties un smelties iedvesmu!! Lieliski! Ha, ha, tik daudz auseklīšu!

 

Laikam vēl līdz šim neesmu minējusi klaiņojošos suņus, bet, jā, tā diemžēl Ukrainas pilsētās un ciemos ir ļoti bieža parādība. Skumja parādība.

 

Pēc muzeja baudīšanas iemetām aci Kolomyia tirgū. Reāli lēti Ukrainā ir miltu izstrādājumi (vai esat kur citur redzējuši sveramus makaronus gan tirgū, gan veikalā??), piens, viesnīcas un vēl šis tas, bet caurmērā cenas gana līdzīgas Latvijas cenām. Tikai algas viņiem daudzreiz mazākas. Kā viņi izdzīvo?

 

Pēcpusdienā ieradāmies Yaremche un centāmies atrast naktsmājas, kas nemaz tik viegli nebija, jo vajadzīgā numura māja bija kaut kur labi nomaskējusies. Protams, beigu galā to atradām. O, kāds skats paveras no balkona - miglā tīti kalni! Šoreiz naktsmājas ēkā, kur bez mums apmetušies arī citi cilvēki. Saimnieks ātri kaut kur nozuda, tāpēc nepaguvām no viņa noskaidrot, ko labu Yaremche var aplūkot. Būs jāiet uz dullo.

 

Tētis palika istabā, bet mēs trijatā devāmies spītēt briesmīgajam lietum un aukstumam. Izstaigājām centru un dažādas vietējo izstrādājumu bodītes. Visur taujājām pēc olu muzejā uz bukleta redzētā etnogrāfijas muzeja, kuram jābūt Yaremche, bet neviens par to neko nezināja. Aptiekāre mūs aizsūtīja kur mazliet tālāk, mēs jau nopriecājāmies, bet tas izrādījās vien suvenīru veikals. Bet vismaz tiku pie jaukas aproces ar ukraiņu rakstiem. Izrādījās, ka arī šajā pilsētā nav tūrisma informācijas centra. Un, protams, visi atkal uzmācas ar ekskursiju piedāvājumiem. Kā lai parasts ceļotājs uzzina par apskates objektiem, ja visi tikai cenšas kaut ko pārdot??

 

Vēl esot mājā no citiem ceļotājiem uzzinājām, ka te netālu ir ūdenskritums. Kad bijām izstaigājuši visu pilsētu, izlēmām doties to aplūkot. Visas ietves nenormāli pārplūdušas, brīžiem bija jābrien cauri dziļām peļķēm, brīžiem jālāčo pa dubļiem. Arī uz braucamās daļas nevaldīja labāka situācija, tāpēc brīdī, kad šķērsojām tiltu, kāds šoferis izbrauca cauri milzīgai peļķei tā, ka mammu izmērcēja līdz ādai, arī brālim tika pamatīga šļuka ūdens. Mani glāba lietusmētelis. Jāteic, ka ūdenskritums bija tāds... nekāds. Ja nezinātu, ka tas ir ūdenskritums, nodomātu, ka vienkārši krāčaina upe, kuras ūdens lietavu dēļ izskatījās kā kafija ar pienu. Vīlušies ūdenskritumā čāpojām cauri lietum atpakaļ uz māju, kur sildījāmies ar siltu tēju. Briesmīgākais, ka arī rītdienai netiek solīts diži labāks laiks.