2018. gada 11. marts. Latvija. 25 km pārgājiens Tukuma apkārtnes mežos un purvos (ejam dabā #2)

 

Tā kā februārī iecerētais ejam dabā #2 pārgājiens iekrita tik aukstā dienā, ka neviens nebija gatavs man sastādīt kompāniju, nācās ieplānoto maršrutu pārcelt uz siltāku laiku. Šorīt kopā ar Rūtu un Ernestu dodamies ceļā. Plkst. 07:32 ar vilcienu izbraucam no Rīgas, bet jau plkst. 08:50 ieripojam Tukums-1 stacijā.

 

No sākuma izmetam nelielu loku pa Tukuma vecpilsētu. Līdz šim man bija licies, ka Tukums ir viena no tām caurbraucamajām pilsētām, kurā nekā īpaša nav, bet… ir! Tik daudz skaistu, bruģētu ieliņu ar vecām koka mājelēm! Tukums tīri vai varētu sākt konkurēt ar Kuldīgu… Ļoti patīkams pārsteigums.

 

Kad esam izbaudījušas jauko Tukuma arhitektūru, ko laiku pa laikam papildina kāds “kikerigū” vai pavasara “ņauuuuu”, dodamies uz meža pusi. No interneta izprintēju kādu orientēšanās karti ap Sekļa ezeru, kam tad arī centīsimies sekot, pārgājienu sākot pie kempinga “Sveikuļi”, tad aplūkojot mazus ezeriņus vārdā Vella acs un Briežacs, kā arī pašu Sekļa ezeru, izbaudot pamatīgas gravas Lāčupītes kanjonā un lēnām dodoties atpakaļ uz Tukumu.  

 

Jāteic, ka mums ir paveicies ar izciliem laikapstākļiem – saulīte spīd tik jauki, ka liek domāt par pavasari, bet dziļi mežā esošie sniegi vēl nav sākuši nokust.

 

Kempingā “Sveikuļi” mūs sagaida kāds klepojošs suns un vīrs, kurš piedāvā izīrēt slēpes. Paldies, slēpes mums nevajag, bet izrullētā slēpošanas trase vismaz sākumā atvieglo iešanu. Pēc tam jau pašām nākas brist pa dziļo sniegu. Kārtīgi varam izbaudīt ziemu! Neesmu nekāds topogrāfisko un orientēšanās karšu lasīšanas guru, tāpēc mums dikti paveicies ar Rūtas līdzdalību šajā pasākumā, jo viņa teju jebkurā brīdī var kartē norādīt punktu, kurā atrodamies! Apmaldīšanās mums nedraud.

 

Runājot par ziemas priekiem… No kādas Sekļa ezera krastā uzslietas būdas Rūta noāķē plēves gabalu, kuru vēlāk izmantojam īstām ziemas izpriecām – šļūkšanai no kalniņa! Ak, kādi šeit jauki pauguri! Visa apkārtne vienos vienīgos pakalnos! Kad pienākusi mana kārta izbaudīt nošļūcienu, trase pēc Rūtas brauciena ir jau labi slidena, tāpēc taranēju vairākus kokus pēc kārtas, bet viss beidzas veiksmīgi - ar smaidu sejā un smieklu asarām acīs.  

 

Kādā brīdī Rūta iegrimst grāvī, kas viltīgi paslēpies zem biezās sniega segas. Laimīgā kārtā viņai ir ūdensnecaurlaidīgi apavi. Mums ar Ernestu pat bez iegrimšanas grāvī apavos jau sāk viļņoties okeāns, he, he…

 

Kad vēderi sāk saukt pēc pusdienām, meklējam kādu saulainu vietu piknikam. Beigās mums ir ekskluzīvākā piknika vieta pasaulē – pašā ezeriņa vidū!! Neviena no mums vēl nav piknikojusi ezera vidū. Fantastiski! Šī noteikti ir viena no visu laiku stilīgākajām piknika vietām! Un saulīte spīd tik spoži… Un fonā jauks paugurs… Ak!

 

Pēc tam turpinām brišanu pa sniegiem un meža baudīšanu.   

 

Kad Tukums-1 dzelzceļa stacijā gaidām vilcienu, piedāvāju iedzert tēju. Izrādās, ka termosā palikusi tikai viena tējas krūze. No sākuma iedodu iemalkot tēju Rūtai, bet viņa, nepamanīdama, ka pilnībā iztukšoju termosu, visu krūzi izrauj vienā rāvienā, un es pat nepagūstu neko iebilst. Ha, ha, ha! Kā es pēc tam smejos par šo “tējas dzeršanu”, no kuras man nekas nesanāca!! Tikai vilcienā spēju rimties un beidzot izskaidrot trakās smieklu lēkmes iemeslus.

 

Patīkams pārsteigums par Tukuma mīlīgo arhitektūru, skaists un paugurains maršruts mežā, brīnišķīga diena un foršas pārgājiena kompanjones, ko vēl vairāk cilvēkam vajag? Ejam dabā!