2019. gada 10. jūnijs. Latvija. Pārgājiens gar Misas krastiem no Olaines līdz Ķekavai, 0. diena

 

Šoreiz pārgājienam ir visnotaļ netipisks iesākums – šašļikvakars Kristīnas dārzā Olaines rajona “Ezītī”. Tā kā man pašai ir svarīgs mēģinājums ar grupu Rīgā, tad brālis ar Inetu un Valdi pie Kristīnas dodas jau laicīgi, bet es pievienojos stipri vēlāk. Precīzi laikā uz šašļikiem! Ideāli! Gardi pamielojamies, izcepam maršmelovus, no kuriem daži tiek pie apdedzinājuma traumām (maršmeloviem vajadzētu nākt ar brīdinājuma zīmi!), papļāpājam, izsmejamies, bet tad jau vakars klāt un “jāiet kājas pūtināt”, kā parasti dzied “Pērkons”. Oskars ar Inetu brauc mājās, Kristīna izritina savu migu uz mājiņas lieveņa, bet mēs ar Valdi uzslienam telti uz laipas Misas krastā. Kristīna agri no rīta plāno doties uz braukšanas nodarbību Rīgā, bet tā kā mēs gluži plkst. 07:00 celties negribam, tad izdomājam, ka labāk gulēsim ārpus dārza, un atzīstam laipu par labu esam šim nolūkam. Vispār jāsaka, ka šī noteikti ir viena no visu laiku stilīgākajām un labākajām kempingošanas vietām. Atgādina kādu Kloda Monē gleznu – koka laipa, gleznains upes krasts ar ūdensrožu lapām un varžu kurkstēšana fonā. Turklāt tik gludu telts vietu nekur citur neatrast! Īsāk sakot – ideāla vieta telts celšanai, kaut arī mazliet netipiska. Kā vēlāk Kristīna smejas – šis noteikti ir neparastākais atgadījums šīs laipas mūžā. Mani teltīs parasti pārņem kaut kāds trakums, tāpēc vēl ilgi smejos un neļauju aizmigt nedz sev, nedz Valdim, nedz kā nakts vidū atklājas – arī Kristīnai. Turklāt pie auss kaut kur visai skaļi kurkst varde. Nakts vidū Kristīna nobļaujas, ka dodas mājās, jo es tik skaļi smejoties, ka viņa pat dārzā nespējot gulēt… Ai!