2017. gada 10. jūnijs. Saullēkts Ķemeru tīrelī un Kaņiera ezers

​

Bijām nosprieduši, ka nav vērts iet gulēt uz pāris stundām, tāpēc nakti pavadījām spēlējot dažādas spēles, līdz plkst. 03:00 devāmies laukā, kur mūs ar auto jau gaidīja Mārtiņš.

 

Aizbraucām līdz Ķemeru tīrelim, kur devāmies naksnīgā pastaigā pa purva laipu līdz skatu tornim. Kāda mistiska noskaņa – mēnesgaisma un pāri purva lāmām slīdoša migla. Ak! Kad sasniedzām torni, pamale jau bija kļuvis manāmi gaišāka un rozīgāka. Iekārtojot brokastu piknika “galdu”, atklāju, ka karbonāde ir iztecējusi un notaukojusi gan manu kleitu, gan somu, gan Mārtiņa jaku. Neraža! Pasmējāmies un turpinājām gaidīt saulīti. Purvs ik pa laiciņam mainīja savu krāsu. Saullēktam bija jābūt ap plkst. 04:37. Ak, te jau arī saulīte mazliet izspraucās, bet tad ieslīdēja mākoņu joslā. Turpinājām gaidīt, līdz tā pilnībā izlīda no mākoņiem. Šis bija īsti piemērots brīdis, lai es Fabianam “atdotu parādu” par latviešu tautasdziesmu dziedāšanu. Vai gan tam ir vēl piemērotāka vieta un laiks par saullēkta gaidīšanu purva vidū? Ak, cik ļoti man patīk Ķemeru tīrelis! Tas ir fantastisks jebkurā gadalaikā, jebkuros laikapstākļos un jebkurā diennakts laikā, bet jo īpaši skaisti ir jūnija miglā tītie saullēkti! Kā pasakā!!

​

​Pēc saulītes sagaidīšanas ieturējām brokastis. Ļoti aukstas brokastis. Brrr! Centāmies ievīstīties visās iespējamās segās un pārāk stipri nešņaukāties. Labi, ka biju paņēmusi līdzi termosu ar tēju.

 

Fabians teica, ka bijis vairākos purvos, bet šis viennozīmīgi ir visskaistākais no visiem! Manuprāt, šis bija ideāls pēdējais rīts Latvijas apciemojumam.

 

Pēc tam aizbraucām arī uz Kaņiera ezeru, kur izbaudījām gan putnu kliedzienus un dziesmas no skatu torņa, gan palēkājām pa Niedrāju laipu.

 

Bet tad… pienāca laiks atvadām lidostā, manai nemīļākajai un skumjākajai nodarbei pasaulē. Uz tikšanos!