2017. gada 9. jūnijs. 20 km pārgājiens Amatas krastos

​

Jau plkst. 07:00 sēdējām Alūksnes autobusā ceļā uz Melturiem. Tā kā mājās vēl bija pārāk agrs, lai ēstu brokastis, tad pikniks bija pirmā lieta, kam ķērāmies klāt izkāpdami laukā no autobusa. Cik jauki, ka Vidzemes šosejas malā pie Amatas iekārtota jauka atpūtas vieta ar galdiņiem!

 

Pēc iestiprināšanās bijām gatavi doties “ekspotīcijā”. Izlīdām pa tiltapakšu un nokļuvām uz pārgājienu takas, kas uz kokiem iezīmēta ar oranžas krāsas klekšiem.

 

Iepriekš šeit biju gājusi marta beigās, kad vietām vēl bija milzīgi ledus kluči. Tagad viss bija pilnībā mainījies. Taka brīžiem šķita kā īsti džungļi – tik kupli te bija saauguši taciņas malā esošie koki un krūmi! Šķita, ka drīz vajadzēs rokās ņemt kādu mačeti! Cik spilgts un bagātīgs zaļums visapkārt!

 

Fabianam ļoti patika šis pārgājiens – šaura taciņa, kas vijas cauri mežam, nepārtraukti čalojošā Amata, skaistās klintis, paugurainais reljefs.  

 

Pie Zvārtes ieža uztaisījām garu atpūtas pauzi, lai izbaudītu skaisto apkārtni un silto vasaras dienu. Fabians iemēģināja arī Amatas ūdeņus un atzina par labu esam peldēšanai. Fabians dziedāja visādas vācu dziesmas, es apsolīju uzdziedāt arī kādu latviešu tautasdziesmu, bet kaut kā nespēju saņemties. Nekas, vēlāk.

 

Pēc kādas stundas turpinājām ceļu. Kad sasniedzām punktu, kur pārgājiena taka gar Amatu izbeidzas, bet tālāk pa grants ceļu jādodas uz Skaļupi, Fabians bija vīlies, ka jaukais maršruts jau beidzies. Izrādījās, ka viņš pa šādu taku būtu gatavs iet vēl un vēl!

 

Pārsteidzoši ātri nokļuvām Skaļupē. Gulējām zālītē un gaidījām autobusu uz Līgatni, ko arī spontāni izlēmām iekļaut šodienas plānā.

 

Līgatnē izmetām loku pa papīrfabrikas ciemata maršrutu. Fabians priecājās, ka visur ir apraksti par apskates objektiem. Tiesa, mūs mazliet mulsināja tulkojumi, jo informācijas apjoms latviešu, angļu, vācu un krievu valodās atšķīrās.

 

Kad bijām visu Līgatni izstaigājuši, parkā ieturējām pikniku un pēc tam gulējām zālītē un gaidījām autobusu uz Augšlīgatni, lai tur varētu notvert kādu Rīgas autobusu.

 

Autobusā Fabianam jautāju, kāds ir viņa iespaids par Latviju un kas viņam te vislabāk patika. Fabians teica, ka Latvija šķiet tūristiem ļoti atvērta zeme, kur pat vismazākajos ciematos un muzejos ir pieejama informācija ne tikai latviski, bet arī angliski, turklāt informācija pieejama pat par šķietami neciliem objektiem, kam īstenībā ir ļoti interesanta vēsture. Ceļojot pa Latviju iespējams daudz uzzināt un iemācīties pat tad, ja nerunā latviski.

 

Fabians smējās, ka mums būtu jālepojas nevis ar Daugavu, bet gan Amatu. Tieši šodienas pārgājiens gar Amatu viņam patika vislabāk no visa Latvijā redzētā. Viņš teica, ka ja gadījumā ik pēc laiciņa būtu redzējis zīmes ar pieaugošu attālumu līdz galamērķim, viņš par to būtu tikai priecājies! Oho!

 

Fabianam ļoti patika mūsu neskartā daba, savvaļas dzīvnieki un meži.

 

Vācietis teica, ka ja varētu vēlreiz nokļūt brīvdabas muzeja gadatirgū, tad tagad sev nopirktu linu kreklu. Pirmajā dienā tas viss bija kaut kas pārāk iespaidīgs, turklāt tad viņš vēl nebija sapratis, kas ir tipiski latvisks, kas nē. Tagad viņš visiem amatniecības izstrādājumiem pieietu ar citu skatienu. Laikam tas nākotnei jāņem vērā, ka nav īsti gudri kādu ārzemju draugu uzreiz iegrūst brīvdabas gadatirgus ņudzeklī.

 

Fabians augstu novērtēja mūsu starppilsētu autobusu sistēmu – ar tiem var nokļūt praktiski visur, pat uz vismazākajiem miestiņiem, turklāt autobusi kursē precīzi pēc grafika. Viņš ir jau otrais vācietis, kurš novērtē to, cik precīzi kursē mūsu starppilsētu autobusi.

 

Interesanti, ka, runājot par Kurzemes piekrastes pārgājienu, Fabians minēja, ka vienā brīdī jūra sāka šķist pārāk skaļa un nomācoša. Varu viņam piekrist. Laikam pārgājieni gar jūru tomēr ir ļoti specifiska lieta, it īpaši gari pārgājieni gar jūru.

 

Fabianam ļoti garšoja latviešu ēdieni. Jo īpaši viņš novērtēja griķus (kurus Vācijā var atrast tikai eksotisko preču veikalā), dzeltenos zirņus (ko vispār nekad nebija ēdis), maizes zupu, debesmannā un kaņepju sviestu. Tāpat viņš brīnījās arī par to, cik ļoti plaša kefīru un skābā krējuma izvēle ir mūsu veikalos. Interesanti, ka mūsu rupjmaize viņam likās salda. Īpaši jau “Liepkalnu” rupjmaize. Viņš deva priekšroku “Ķelmēnu” rupjmaizei.

 

Fabianam patika arī tas, ka mūsu muzeji ir salīdzinoši nelieli un var izlasīt visu informāciju (jā, viņš nudien to darīja!), nevajag izvēlēties ko lasīt, bet ko nelasīt.

 

Tā nu mēs autobusā pļāpājām gan par viņa iespaidiem par Latviju, gan par visu ko citu. Daudzi cilvēki mums ik pa laikam blenza virsū. Tikai pēc kāda laiciņa sapratu, kāpēc tā… Mēs vienkārši pa vācu modei runājām ļoti skaļi. Iepriekš Vācijā biju novērojusi, ka tur cilvēki autobusos sarunājas nenormālā skaļumā, un Fabians bija teicis, ka tas ir pilnīgi normāli un ierasti. Es viņam teicu, ka Latvijā cilvēki sabiedriskajā transportā gan tik skaļi neuzvedas. Re, tas pierādījās!

 

Mājās atgriezāmies stipri vēlāk,  nekā bijām plānojuši. Paēdām vakariņas un sākām kravāt somas. Fabians rīt dosies prom, bet es braukšu uz folkfestivālu “Sviests” Valmiermuižā, bet pēc tam nākamajā dienā čāpošu pārgājienā. No balkona istabā ienesu telti, kuru žāvēju kopš Daugavas loku pārgājiena. Sāku to locīt un pamanīju, ka no telts viss paklājs piebiris pilns ar odiem! Ha, ha, ha!!! Kamēr sapakojām visas mantas un sataisījāmies, bija jau ap plkst. 00:30. Ieraudzījis mani kleitā un ar rotām, Fabians prasīja, vai tas ir īpašs ietērps folkmūzikas festivālam. Es teicu, ka nē, tā es staigāju ikdienā. Viņš smējās: “Nu jā, es jau tevi pārsvarā esmu redzējis tikai pārgājienos…” Ha, ha, taisnība!

 

Tā kā no rīta dosimies vērot saullēktu Ķemeru tīrelī un no mājām jāizbrauc jau plkst. 03:00, tad izlēmām, ka nav nemaz vērts doties gulēt. Tā nu sēdējām manā istabā un spēlējām visādas spēles. Fabians centās man iemācīt vienu populāru vācu kāršu spēli, bet ņemot vērā, ka šonedēļ caurmērā katru nakti biju gulējusi tikai kādas 3 līdz 5 stundas (kamēr apstrādāju bildes, kamēr sapakoju somu nākamajai dienai, utt…) un to, cik tagad bija vēla/agra stunda, tad ar to īpaši neveicās. Pārgājām pie “Labirinta”, kas ir mana mīļākā bērnības spēle. Izrādījās, ka arī Fabianam mājās tāda ir! Bet pēc tam izklaidējāmies ar domino. Ātri vien pienāca laiks doties uz purvu, bet par to nākamajā ierakstā.