2014. gada 9. maijs. Bēgšana no suņiem, saplacināts skorpions un kaulēšanās

 

Par spīti ieteikumam nedoties aiz vārtiem, trīs latvieši rīta agrumā šķērsoja “aizliegto zonu” un devās skatīties, kas atrodas pie horizonta.

Ja tu domā, ka Latvijā ir briesmīgi ceļi, lūdzu, aizbrauc uz Sicīlijas nomaļākajiem nostūriem!

Ak, saullēkts! Laiks, kad dabā viss mostas un diena vēl ir priekšā, ir mans mīļākais dienas posms! Tikai žēl, ka esmu pārāk liela guļava un Latvijā saullēktus noguļu... Bet ja reiz esi kaut kur aizbraucis, tad viss laiks jāizmanto pēc iespējas pilnvērtīgāk – atgriezīsies mājās un tad arī varēsi izgulēties. Turklāt ņemot vērā to, cik Sicīlijā siestas laikā, kad mums ir 3 brīvas stundas, ir nežēlīgi karsts, tad agri rīti, pirms sākušās kopīgās aktivitātes, ir vienīgais reālais laiks apkārtnes iepazīšanai.

 

Atpakaļceļā mums gadījās kāds piedzīvojums. Gājām, gājām, līdz skatāmies – uz ceļa priekšā 3 milzīgi suņi, turklāt nikni rūcoši. Skaidrs, ka garām viņiem netiksim. Ko darīt? Pagājām nedaudz atpakaļ, līdz bija lauks, kurā var iebrist (lielākā daļa ir labības lauki, pa kuriem nebūtu īpaši pieklājīgi bradāt, īpaši jau tāpēc, ka reģiona nabadzības un attiecīgi zādzību dēļ katrs savu mantu apsargā, kā prot), bridām tajā iekšā. Pēc brīža bija milzīgām zālēm aizaudzis kanāls, kurā zāles bija garākas par mums pašiem, turklāt apakšā bija ūdens. Izlienot no zālēm sapratām, ka esam tieši sānā suņiem un mums priekšā bija lauku celiņš, kurš atzarojās no lielā ceļa ar suņiem. Tā nu gaidījām līdz mirklim, kad pa lielo ceļu brauca mašīna, kas novērsa suņu uzmanību, jo tie pievērsās mašīnas apriešanai, pakaļskriešanai un košanai riepās, tad nesāmies pa lauku ceļu virzienā prom no lielā ceļa. Pēc tam gājām un lūkojāmies pēc kāda lauka, caur kuru varētu tikt atpakaļ uz lielā ceļa, jo nu jau bijām tālu prom no niknajiem suņiem. Bet jā, atkal jau tie labības lauki, turklāt vēl ar elektrisko žogu... Pēc kāda laiciņa palaimējās atrast nopļautu lauku, pa kuru tad beidzot arī tikām uz lielceļa.

 

Šodien braucām uz nosacīti tuvējo pilsētu Lentini, kur notika ar baznīcu saistīts festivāls. Lai kāda arī nebūtu festivāla tematika, bija interesanti no ārpuscivilizācijas apstākļiem nokļūt pilsētā un vairāk sajust itāļu kultūru. Ņemot vērā, ka šī bija neliela pilsēta, tad citu ārzemnieku tur praktiski nebija, un varējām labi iepazīt vietējo kultūru.

 

Turpceļā mūsu šoferis dragāja kā traks, gribēju aplūkot, ar kādu ātrumu šis rauj, bet sapratu, ka spidometrs nedarbojas, un laikam labi, ka tā.... Uz viena tilta gandrīz iesprūdām, jo pretī brauca smagais, vēl n-tās reizes gandrīz saskrējāmies ar citām mašīnām, jo viņš brauca tā, it kā atrastos uz vienvirziena ceļa, bet tāda jau viņiem tā braukšanas maniere.

 

Lentini tikām izvesti ekskursijā pa pilsdrupām un to apkārtni. Interesantas pārmaiņas pēc atrašanās zem apelsīnu kokiem. Nonācām kādā pazemes telpā, kur pēc vietējo uzskatiem zemē esošā padziļinājumā ir atradies leģendām apvītais Svētais Grāls.

Lai kā nu tur būtu vai nebūtu ar to Grālu, bet ieraudzīt skorpionu gan bija kaut kas! Tikai žēl, ka kāds no mūsu bariņa nebija to pamanījis un sabradājis... Eh, vienīgais skorpions, un tas pats - svaigi saplacināts...

 

Pirms braucām uz pilsētu, meitenes tika brīdinātas – tikai nevelciet svārkus, katrā ziņā ne jau īsus, un vispār neģērbieties pārāk izaicinoši…

 

Oi, cik Itālijā ir viegli kaulēties, īpaši, ja esi meitene ar gaišiem matiem! Smaidot pasaki, ka esi gatava maksāt daudz mazāku summu, un pārdevēji tik piemiedz ar aci, palūdz nofotografēt, un izdevīgs pirkums ir nokārtots!

 

Lēnā garā pienāca vakars ar festivāla galveno notikumu – puskailu (diez kā tas iet kopā ar baznīcu?) vīriešu skrējienu cauri pilsētai, kuru saradās skatīties milzīgas cilvēku masas.

Vakariņās ēdam uz ielas pagatavotu ēdienu - maizi, kuras saturu iepilda pēc pircēju vēlmes. Kā vienu no sastāvdaļām es izvēlējos... zirga gaļu. Nu jā, no ētiskā viedokļa – brrrr, bet nu tomēr, kad vēl tādu nogaršošu? Ja jau esmu kaut kur izbraukusi, tad viss jāizmēģina uz pilnu klapi.