2017. gada 8. augusts. Tadžikistāna, Avdža. Mazliet brīvības un mēness lēkts

 

Bobo vakar vakarā laikam aizbraucis uz Iškašimu, jo šorīt nekur nav redzams. Jautājam Farangisai, kas darāms. Viņa atradusi trīs tēju receptes, ko līdz šim vēl neesam gatavojušas. Forši! Mums patīk gatavot tējas! Drīz vien atduramies pret nelāgu problēmu – kumelīšu trūkumu. Bez kumelītēm šīs tējas pagatavot nevar, bet tās var salasīt tikai augstu kalnos. Ir jau pārāk vēls, lai turp dotos. Gatavojot tējas atklājam, ka uz beigām sāk iet arī ārstniecības amoliņš, tāpēc dodamies medīt rokās šo augu. Uhh, kāda karsta diena!! Līdz pusdienām cepināmies pļavā un meklējam dzeltenos ziedus. Pēc pusdienām vaicājam Farangisai, vai nav darāms kas cits. Viņa uzjautā Momo, bet arī viņa nezina, kur mūs norīkot. Farangisa smejas, ka tā tas ir pirmo reizi – tējas gatavot nevar, jo trūkst kumelīšu, visa zāle nopļauta un sanesta mājās, ēdiens sagatavots, māja tīra. Īsāk sakot – nosacīta brīvība.

 

Ar Adri mazliet pakāpjamies kalnos līdz pirmajai oāzei. Īsta miera osta! Adri lasa grāmatu, es mācos spēlēt ermoņikas, bet fonā skaļi šņāc strautiņš. Pēc kādām 45 minūtēm zvana Farangisa un saka, ka Bobo no Iškašimas atgriezies ar produktiem, ja gribam, varam nokāpt lejā un palīdzēt uznest augšā. Te nu bija mūsu atpūta.

 

Kad nonākam aptiekā, tur iekšā jau sasēduši pacienti. Izlemjam netraucēt un piesēžam ēnā pie vārtiņiem, jo priekštelpā ir šausmīgi karsts. Sāku spēlēt ermoņikas, Adri sāk lasīt grāmatu. No aptiekas iznāk kāds vīrs, sasveicināmies. Viņš prasa: “Vai tad jūs mani nepazīstat?”. Atsmeju: “Vai mums būtu jūs jāpazīst?”. Izrādās, ka viņš ir viens no diviem vīriem, ar kuriem vakar iepazināmies uz ceļa. Bet tad taču bija tumšs, lāga pat neredzēju viņa seju! Kaut ko pļāpājam, pļāpājam, te pēkšņi viņš izmet frāzi, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā krievus galīgi nemīl. Prasu viņam, kāpēc šāds viedoklis. Viņš atbild: “Jūs taču pirmie pametāt PSRS! Tāda bagāta valsts… Pēc tam arī pārējie sekoja Baltijas valstu piemēram.”. Es spēju saprast, ka daudzi tadžiki ar nostaļģiju ilgojas pēc padomju laikiem, jo tolaik Tadžikistānā bija labāka ekonomiskā situācija un valdīja lielāka kārtība. Bet ir šausmīgi klausīties, ka Baltijas valstis tiek vainotas PSRS sabrukumā. Trakākais, ka šādu viedokli esmu dzirdējusi vairākkārtīgi. Pat Momo vienā vakarā lika noprast, ka vaino Baltiju PSRS izjukšanā. Bet tajā pat laikā visi vienmēr priecājas par to, ka esmu no Latvijas, jo - “savējā”. Onkulis prasa manu telefona numuru gadījumam, ja reiz izdomās apciemot Latviju. Jocīgi izdzirdēt lūgumu pēc numura no veca vīra ar zelta zobiem. Pa vārtiņiem uz aptiekas pusi sāk nākt arvien vairāk un vairāk cilvēku. Saprotam, ka Bobo nemaz tik drīz nebūs brīvs, turklāt man sāk apnikt vecā vīra centieni tikt pie mana numura, tāpēc atvadāmies no viņa un dodamies aptiekā. Tieši durvīs saskrienamies ar Bobo, kurš jau zvana Farangisai, lai noskaidrotu, kur esam palikušas. Ha, ha, ha! Paņemam meloni, žāvētos zīdkoka augļus, gurķus, sīpolus, maizi un lēnā garā kāpjam atpakaļ uz mājām. Interesanti, ka pirmajā nedēļā izvairījos no maizes, kas pirkta uz ielas, no žāvētiem augļiem, kurus nevar nomazgāt, bet tad secināju, ka latviešu vēderi ar tadžiku ēdieniem un tīrības līmeni tiek galā bez problēmām, tpu, tpu, tpu, tāpēc sāku ēst visu pēc kārtas.

 

Vakariņas iesākas ar tadžiku konjaka tostu par godu tantes Gaļas prombraukšanai rīt agri no rīta.

 

Pirmo reizi redzu mēness lēktu – mēness izlien no kalna kores un izgaismo visu apkārtni tā, ka pat nevajag lukturīti! Un cikādes…