© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 8. aprīlis. Ciemos pie Fabiana Vācijā. Melnais mežs,  pienenes un ar augšstilbu saplēsta glāze

Gana agri cēlāmies un paēdām brokastis. Fabians prasīja, vai gribu doties uz autobusu pēc 15 minūtēm vai pēc 45 minūtēm. Viņš sāka sliekties uz 45 minūtēm, bet es nekavējoties saucu, ka varu būt gatava jau pēc 15 minūtēm. Kā nekā, kalni!! Jādodas!! Tā nu žigli posāmies ceļā, nobraucām pāris pieturas ar autobusu, bet tad laikam vienu pieturu ar vilcienu. Kurš gan to atceras? Un vai gan tas ir būtiski? Izbraucām ārpus Freiburgas, sākām pārgājienu no vietas vārdā Wiehre, kas ietilpst Melnajā mežā jeb Schwarzwald.

 

Vilciena stacijā tikāmies ar vienu Fabiana draudzeni, kura mums pievienojās pārgājienam. Viņiem tur ir vesels pulciņš cilvēku, kuri bieži dodas kopīgos pārgājienos. Un lielākā daļa – matemātiķi. Cik netipiski, vai ne?

 

Domāju, ka arī Vācijā vēl būs gluži tāpat kā Latvijā – saulītē šķietami silti, bet jau pēc dažām minūtēm vēsi. Tāpēc biju mugurā uzvilkusi gan termokreklu, gan kleitu (jā, kāpēc gan lai pārgājienā nedotos ērtā kleitā?), gan flīša džemperi, gan cepuri. Nepagāja ilgs laiciņš, kā apģērba gabalu pēc apģērba gabala stūķēju iekšā somā… Galu galā, te valda īsts pavasaris, zied gan ceriņi, gan pienenes! Un tik zaļa zālīte!!

 

Kāpiens uz augšu bija diezgan stāvs. Man, ziemas laikā neaktīvai līdzenumu žurkai, negāja viegli. Prieks, ka abi pārgājiena kompanjoni pielāgojās manam lēnajam tempam. Paldies viņiem par to! Un kalni!! Kalni mudina pārkāpt pāri ziemas ierūsējumam.

 

Pēc kāda laiciņa sasniedzām vienu virsotni, kurā reiz jau biju uzkāpusi, tikai no citas puses. Manāmi priecājos par tālumā redzamajām kalnu smailēm, un Fabians teica, ka uz vienu no tām šodien dosimies. Es neticēju un domāju, ka viņš jokojas, jo kalnu virsotnes izskatījās tik tālu, tālu, bet es jau jutos piekususi, ha, ha, ha…

 

Ak, viss zied! Visur puķītes! Protams, ne visiem kokiem jau ir lapas, bet vienalga – tāds zaļums visapkārt!!

 

Uhh, tās virsotnes ne tikai izskatījās tālu, bet arī reāli bija tālu. Garš, garš kāpiens augšup. Lielākā dienas daļa pagāja kāpjot augšup. Beidzot sasniedzām Schauinsland, kur pašā galā bija skatu tornis. Cilvēki čumēja un mudžēja. Jā, te salīdzinoši netālu var piebraukt arī ar auto, laikam nav jābrīnās par cilvēki masām. Pirms kāpšanas tornī aizgājām zālītē ieturēt pikniku un izbaudīt vasarīgo siltumu. Vēlāk izrādījās, ka tālumā esošie nopietnie kalni šodien ietinušies dūmakā un nav lāga redzami, bet vienalga no torņa pavērās jauka ainava!

 

Atrašanās kalnos, jaukā kompānija, zaļā zālīte, saule un ziedošās puķes lika izjust dziļu prieku un mīlestību pret visu pasauli! Nav, tik tiešām nav cita veida, kā iegūt šo sajūtu, kā vien kāpšana kārtējā kalnā vai došanās pārgājienā. Es biju 100% “high on mountains and life”.

 

Pēc ilgā kāpiena augšup sākās ne mazāk ilgs lejupceļš. Protams, iešana lejup ir ātrāka, nekā iešana augšup.

 

Citā bloga ierakstā minēju, ka vāciete Lisa domāja, ka no kļavām tek sīrups, šodien sarunas gaitā atklājās, ka arī Fabians bija tādās pat domās. Ha, ha, ha, nu kas tiem vāciešiem vainas?

 

Kad bijām sasnieguši ciemu, kurā netālu bija dzelzceļa stacija, Fabians jautāja, vai gribam doties vēl kādus 7 km līdz Wiehre vai arī iet uz vilcienu šeit. Fabiana draudzene izlēma doties uz vilcienu un no mums atvadījās, bet es piekritu vakarīgai pastaigai. Galu galā, ja reiz esmu kalnos, tad par spīti nogurumam, iespēja doties pārgājienā jāizmanto pilnvērtīgi. Ļoti jauks pārgājiens vakara oranžās saules skaistajā noskaņā. Sanāca iet cauri vairākiem ciemiem, kuros satikām daudzus vecus cilvēkus, kuri bija izgājuši vakara pastaigā. Jāteic, ka vācieši šķiet ļoti aktīva kultūra. Tā vietā, lai sēdētu uz soliņa pie mājas un apmainītos ar jaunākajām tenkām, viņi velk kājās sporta apavus, rokās ņem pārgājienu nūjas un dodas iekarot paugurus. Daži seniori bija tik sprauni, ka man tīri vai palika kauns par savu lēno tempu, kad atkal uzradās kāds augšupejošs posms, he, he.

 

Kad ieradāmies dzelzceļa stacijā, izrādījās, ka vilciens jāgaida kādas 15 minūtes. Fabians ierosināja doties meklēt tramvaju, un man nebija iebildumu. Ja jau tik daudz nostaigāts (n-tās stundas un apmēram 1450 m augstuma izmaiņas!), tad tramvaja sameklēšana tīrais sīkums vien ir!

 

Pa ceļam iegājām veikalā nopirkt produktus vakariņām, bet pēc tam stāvējām pieturā, gaidījām tramvaju un cītīgi staipījām visus muskuļus. Ha, ha, droši vien no malas tas izskatījās visnotaļ savādi, bet kas tad mums!

 

Jau dienas otrajā pusē jutu, ka uz pēdām veidojas tulznas, bet tikai mājās beidzot varēju visu lērumu saskaitīt. Oho! Es pat Camino de Santiago nogāju tikai ar vienu vienīgu tulznu, bet šīs dienas laikā bija saradušās tik daudzas tulznas kā nekad! Laikam zeķes nesadraudzējās ar apaviem. No šīm zeķēm parasti nav tulznu, arī no šiem apaviem parasti nav tulznu. Bet konkrētos apavus ar šīm zeķēm nebiju mēģinājusi, laikam tur arī tā problēma.

 

Kopīgi pagatavojām vakariņas – šim reģionam raksturīgos “schupfnudeln” (grūti raksturot, tādi kā salmiņi, kas atgādina kartupeļu putras pankūkas) ar dārzeņu mērci. Garšīgi un sātīgi. Vispār “schupfnudeln” varētu kalpot arī kā ideāla pikniku uzkoda.

 

Vēlāk viens otram rādījām bildes no dažādiem pārgājieniem un dalījāmies piedzīvojumu stāstos. Pēc sātīgajām vakariņām slāpa, tāpēc glāzē ielēju ūdeni. Kad glāze bija tukša, noliku to uz grīdas. Kaut kad vēlāk rāpos ārā no dīvāna, šķiet, ka gribēju apsēsties uz grīdas, bet, kā tas gadījās, kā nē, mistiskā veidā ar augšstilbu glāzi saplēsu. Tikai vēlāk pēc stiklu uzlasīšanas no biezā paklāja pamanīju, ka esmu trīs vietās kāju mazliet sagriezusi. Kā tas iespējams? Joprojām nav skaidrs. Smieklīgs atgadījums.

 

Vēlāk turpinājām dalīties piedzīvojumu stāstos, līdz kādā brīdī Fabians man uzdeva jautājumu: “Don’t you ever get tired? Don’t you ever want to sleep? How that’s possible?” Ha, ha, ha!!! Es smējos, ka viņš nav pirmais, kurš man tā jautā. Nezinu, ceļojumos man paveras enerģijas rezerves, kas dod spēku izbaudīt visu uz pilnu klapi. Kad būšu mājās, tad varēšu atpūsties!

 

Nosacīti aizgājām gulēt, bet man atkal nenāca miegs un piemetās smieklu lēkme. Fabianam radās ideja, ka ja jau man ir šāds “telts efekts”, tad varbūt tiešām jāiet laukā pie ezera (jā, viņiem netālu no kojām ir ezers un super sakopts parks!) uzcelt telti. Protams, ka es teicu: “Aiziet!!”. Bet tad sapratām, ka viņam ir tikai 1 tūrisma paklājiņš un nav nekā, ar ko aizvietot otra paklājiņa trūkumu, bet zeme vēl nav gluži tik ļoti iesilusi, lai varētu gulēt bez paklājiņa. Tad radās ideja izstiept laukā matraci, bet atkal – vai ar vasaras guļammaisiem nenosaltu? Racionālais saprāts šoreiz diemžēl nokāva ģeniālo ideju. Nekas. Citreiz.

Show More
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now