2017. gada 7. augusts. Tadžikistāna, Avdža. Vai tu precēsies ar mani?
No rīta pabeidzam pakot visas tējas. Vēlāk dodamies ceļmallapu meklējumos. Nav nemaz tik viegls uzdevums - ceļmallapas atrodamas tikai gar lauku apūdeņošanas kanāliem, un diena ir sasodīti karsta. Pievakarē nākas uz mājām stiept zāli. Tā kā šī pļava atrodas maķenīt tālāk, ņemam virves un sienam zāles kūļus uz mugurām. Izskatāmies gluži kā tādi ēzelīši. I-ā, i-ā!
Vakarā ar Adri dodamies lejā uz kafejnīcu. Tur šodien visnotaļ tukšs. Diez, tas tāpēc, ka pirmdiena? Kafejnīcas darbinieks Suleimans piedāvā izrādīt viesnīcu. No otrā stāva paveras ļoti smuks skats pa logu, un vispār viesnīca pārsteidz ar daudz smalkākām iekštelpām, nekā gaidīju. Lai gan numuriņi ir īsti tadžiku stilā – ar matračiem uz grīdas. Suleimans prasa, vai esam bijušas sanatorijā, atbildu, ka vakar bijām uz avotiem 4 km attālumā no Avdžas. Viņš vaicā, vai neviens pa ceļam mums nepiesējās. Prasu pretī, vai tad šeit ir bīstami, ka tā jautā. Viņš atbild, ka nē, pamirieši vispār nevienu neaiztiek, bet nevar jau zināt, kādi tipi brauc pa ceļu. Interesanti, ka šajā reģionā visi saka, ka pamirieši ir ļoti laipni un jauki, bet par pārējiem tadžikiem izsakās ne pārāk labi. Tā kā kafejnīcā neviena cita nav, Suleimans piedāvā izmest loku pa apkārtni. Aizčāpojam līdz upes krastam. Pirmo reizi esmu tik tuvu Afganistānai, ka “vēl tuvāk” nozīmētu atrasties jau robežas otrā pusē. Suleimans saka, ka teorētiski te varot pat pārpeldēt pāri, jo armijnieki notiekošajam nemaz diži lielu vērību nepievērš, vien ēd, guļ un spēlē spēles. Bet labāk to nepārbaudīt, vai ne? Kādā brīdī Suleimans man jautā: “Un kad tu atbildēsi uz mani jautājumu?”. Es nesaprotu: “Uz kādu jautājumu?”. Viņš: “Vai tu precēsies ar mani?”. Ko?? Nopietni?? Nācās ieskaidrot, ka nē, tas manos plānos galīgi neietilpst. Jācer, ka saprata. Ak, te laikam jāpiebilst, ka viņš ir tas puisis, kurš jau Mulvodžas kāzās gribēja mani precēt.
Pa ceļam uz mājām satiekam divus vīrus, kuri mums stiepj kaut kādus milzīgus produktu maisus. Protams, kamēr kopīgi ejam uz māju pusi, seko visi klasiskie jautājumi, kas beidzas ar piedāvājumu man sameklēt tadžiku puisi. Nē, paldies, man jau pašai pietiek “precinieku”, no kuriem jātiek vaļā.