2014. gada 7. maijs. Kurš guļ uz grīdas?

 

No rīta bija kopīga visu noteikumu pārrunāšana, organizatori teica: „Jūs, protams, ja vēlaties, varat samainīties ar gultām, varat sadalīties meitenes atsevišķi no puišiem vai visādi citādi, kā vien vēlaties, tikai būtu vēlams palikt gultās...” un pie pēdējās frāzes skats uz manu pusi. He, he.... Es gan teicu, ka tomēr vēlos gulēt uz grīdas, saņēmu piekrišanu, tikai man ieteica izvēlēties mazliet citu grīdas pleķīti, lai nebūtu kādam pa kājām (organizatori dzīvoja istabā, kas atradās dziļāk aiz mūsu istabas).

 

Izveidojām sarakstu pārējām dienām, kur pēc brīvas izvēles vajadzēja pierakstīties kādā no grupām – ēst taisīšanas, tīrīšanas vai atkritumu šķirošanas, ar noteikumu, ka jābūt visās grupās, nevar visu laiku atrasties vienā.

 

Visa tuvākā apkārtne sastāv no apelsīnu plantācijām, kas pieder dažādiem īpašniekiem. Katrā plantācijā dzīvojamā ēka un saimniecības ēka ir identiska visām pārējām. Vienīgā atšķirības zīme – pie katra saimnieka ēkas iestādīts citas sugas liels koks. Pie mūsējās - valrieksta koks.

 

Oi, kur vēl labāka dzīve – pamosties no rīta, ieeja apelsīnu dārzā un norauj no koka apelsīnu! Tādu sulīgu, sulīgu un saldu... mmm.... un sarkanu, jo tuvumā esošā Etna augsni bagātinājusi ar dzelzi.  Mums bija jo īpaši paveicies, jo šī bija organisko apelsīnu audzētava, kur apelsīni aug savā vaļā un netiek apsmidzināti ar kaut kādām draņķībām.

​

Vēl viens prieks bez apelsīnu dārza – skats uz Etnas vulkānu. Vietējie pēc šī skata pat prognozē dienā gaidāmos laikapstākļus.

 

Saule Sicīlijā lec un noriet sasodīti ātri. Ja pa dienu no karstuma var bez maz vai atdot galus, tad pēc saules rieta paliek neganti auksts. Tāds jēdziens kā krēsla īsti neeksistē – tiklīdz saule noriet, tā paliek tumšs un auksts.