2017. gada 7. aprīlis. Ciemos pie Fabiana Vācijā. Kur ir autobuss?

​

No 10. aprīļa līdz 15. aprīlim man jāpiedalās GLEN treniņu cikla pirmajā seminārā Francijas pilsētiņas Saales. Kāpēc? Tas tiks atklāts mazliet vēlāk, teiksim… jūlijā. Tā kā semināra norises vieta atrodas salīdzinoši netālu no Freiburgas Vācijā, tad izlēmu pa ceļam uz pāris dienām apciemot Fabianu. Vācieti Fabianu iepazinu EBD laikā – viņš bija tās pašas organizācijas, tikai citas delegācijas brīvprātīgais, ar viņu sapazināmies vairākos brīvprātīgo semināros, kā arī pāris reizes devāmies kopīgos pārgājienos. Tad jau pie viena brauciena jāapciemo vecais piedzīvojumu biedrs!

 

Lidošanai izvēlējos “AirBaltic”, kam rokas bagāžas maksimālais svars ir 8 kg, ieskaitot pat “Tax Free” zonā iegādātos labumus. Kāda nejēdzība! Somas svars man vienmēr sagādā problēmas, jo parasti cenšos ceļot tikai ar rokas bagāžu. Iekļauties somas izmēros lielākoties puslīdz sanāk, bet ar svaru – ai, ai. Īpaši jau šoreiz, kad nevis vienkārši dodos ceļojumā, bet braucu gan uz semināru, gan arī nelielā ceļojumā ar pārgājienu kalnos, attiecīgi – jāparedz apģērbs abiem gadījumiem, jāņem līdzi guļammaiss, fotokamera, dators. Kā parasti – svaru ietaupīju uz drēbju minimālo apjomu. Beigu galā soma pārsniedza atļauto svaru par 3 kg. It kā jau rokas bagāžu neviens nesver, bet nekad nevar būt 100% drošs.

 

Brālis aizveda uz lidostu, izgāju cauri kontrolei un devos gaidīt lidmašīnu uz Frankfurti. Jēēē, neviens manu somu nesvēra, un priecīgi varēju ieņemt savu vietiņu pie iluminatora! Nebeidzu brīnīties par to, ka Rīgas lidostā neviens manu pasi jau kuru reizi neprasīja.

 

No sākuma iebraucām pelēku mākoņu blāķī, bet drīz pacēlāmies virs baltām mākoņu gubām. Lidoju jau n-to reizi, bet vienalga šis process liekas brīnumains. Nu kā tā var būt, ka cilvēki var lidot augstāk par putniem? Ak, šīs dažādās mākoņu formas! No jūras smilšu stila mākoņiem līdz kārtīgām mākoņu pilīm! Smieklīgs skats, kad citu lidmašīnu astes gaisā pazūd 100x ātrāk, nekā vērojot tās no zemes. Lai gan laiks bija skaidrs un saulains, lidmašīnu pamatīgi kratīja.

 

Patīkami no gaisa vērot, ka, tuvojoties Frankfurtei, visi tīrumi izskatījās zaļāki, nekā Latvijā. Pavasaris!!

 

Frankfurtē tik milzīgs lidlauks, ka pēc nolaišanās vēl ilgi riņķojām pa to, kamēr piebraucām klāt savai apstāšanās vietai. Izkāpu no lidmašīnas, un mani apņēma patīkams siltums.

 

Kāda gigantiska lidosta! Vispirms klīdu pa to, līdz atradu aptuvenu vietu, kur pēc kādām 3 stundām jāgaida autobuss uz Freiburgu. Nebiju līdz galam droša, ka sameklēju īsto vietu, jo atradu platformu 23 N, bet man vajadzēja platformu starp 25 N un 27 N, bet tur noritēja sienu remontdarbi, un cipari nebija redzami. Var jau būt, ka platformas strādā arī bez numerācijas. Nekas, vēlāk kādam uzjautāšu. Nopirku uzkodas un iekārtojos uz dīvāna. Pēkšņi saņēmu īsziņu, ka mans “FlixBus” kavēsies par 1 stundu un 30 minūtēm. Ak! Man jau tā bija paredzēts Freiburgā ierasties ap plkst. 00:40, bet tagad? Kur tad vāciešu izslavētā precizitāte?

 

Aizgāju uz info centru pārbaudīt, vai manis atrastajā vietā tiešām pieturēs mans autobuss. Ne pārāk laipna sieviete to apstiprināja.

​

Jau laicīgi pirms provizoriskās autobusa ierašanās devos uz platformu. Tur riņķoju no viena punkta uz otru. Pēkšņi divi puiši man prasīja šķiltavas, bet es teicu, ka nav, jo nesmēķēju. Viņi brīnījās, kāpēc tad es stāvot smēķētāju zonā. Bet es taču vienkārši nepārtraukti pārvietojos no vienas zonas uz otru, ha, ha, ha! Vēlāk mani uzrunāja kāds apjucis francūzis, kurš nevarēja atrast platformu savam autobusam. Jau nopriecājos, ka garajam ceļam man būs sarunu biedrs, bet izrādījās, ka viņš gaida autobusu uz Parīzi. Mūsu sarunu pusceļā pārtrauca mana autobusa ierašanās. Nu tad beidzot!

 

Freiburgā ierados mazliet ātrāk, nekā, ņemot vērā novēloto autobusa atiešanas laiku, varēja paredzēt, tāpēc man bija kādas 5 minūtes jāpagaida, līdz uzradās Fabians. Uz viņa studentu dzīvokli devāmies ar kājām. Pilsēta likās apbrīnojami mierīga, bet, tiesa, mēs negājām pa centra rajonu.

 

Fabians man bija sarūpējis matraci, bet es smējos, ka vai tad nu viņš nezina, ka man patīk gulēt uz grīdas. Tā nu iestūmām matraci istabas stūrī, un es iekārtojos uz paklāja. Fabians gan man centās piedāvāt vismaz tūrisma paklājiņu, bet es nepiekritu.

 

Man piemīt tāda “kaite”, ka dažkārt teltī par neko varu smieties bez apstājas stundām ilgi. Nezināmu iemeslu dēļ arī šeit man piemetās šāda neizskaidrojama smieklu lēkme, ko laimīgā kārtā pielipināju arī Fabianam. Šķiet, ka tieši spēja traki smieties par neko ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem labai draudzībai.