2019. gada 6. februāris. Chanok un Han Gi Latvijā. Lielais Ķemeru tīrelis. Priežu pārsteigums un neredzētais horizonts

 

Plkst. 05:30 korejieši paņem visas savas mantiņas, un dodamies uz auto. Kopā ar tēti un Margo, kas kļuvusi par Han Gi labāko draudzeni, braucam uz Lielo Ķemeru tīreli. Tur ierodamies vēl melnā tumsā. Mēģinu iet bez lukturīša, bet, ņemot vērā, ka laipa ir tā aizputināta, ka to pat nevar redzēt, gaismu tomēr nākas slēgt iekšā. Pat ar visu lukturīti brīžiem jāpiepūlas, lai ieraudzītu, kur ir laipa. Noskaņa ir visnotaļ maģiska. Pat manī iekšā ir sajūta: “Piedzīvojums!”. Ķemeru tīrelis visos gadalaikos un jebkurā diennakts laikā šķiet maģisks. Tiesa, apsnigušais purvs neizskatās tik iespaidīgi kā rudenīgi sārtais vai vasaras zirnekļu tīklos tītais purvs, bet… ir skaisti tāpat.

 

Kad uzkāpjam skatu tornī, korejieši piekrīt, ka bija vērts tik agri celties. Zināju! Vēl neviens līdz šim nav vīlies Ķemeru tīrelī, lai cik arī agri būtu bijis jāceļas.

 

Tā kā Korejā ir vieni vienīgi kalni, tad šī ir pirmā reize, ka Han Gi vispār ierauga taisnu horizontu. Lai gan esmu radusi pie Latvijas līdzenumiem, tomēr atceros, cik prātam neaptverams man likās bezgalīgais stepes horizonts Kirgizstānā, tāpēc pat nespēju iztēloties, cik neparasti ir ieraudzīt horizontu kādam, kurš 28 gadu laikā to vispār nav redzējis… Lai gan korejieši diži daudz emocijas neizrāda, tomēr tagad manāms, ka Han Gi ir patiesā sajūsmā par Ķemeru tīreli. Kad prasu, kas viņiem vispār vislabāk paticis no Latvijā redzētā, tad tas ir pirts rituāls, Ķemeru tīrelis un Cēsu Viduslaiku pils.

 

Kamēr lēnām aust gaisma, tikmēr ieturam brokastu pikniku. Pat vissmalkākie ēdieni vislabākajā restorānā nav tik garšīgi kā pikniks svaigā gaisā!

 

Esam iestiprinājušies, arī purvu no augšas rīta ausmā esam aplūkojuši, laiks čāpot tālāk.

 

Mežā korejiešus pārsteidz mūsu grandiozās priedes, jo pie viņiem priedes ir īsas un izlocītas trejdeviņos līkumos.

 

Pa ceļam uz lidostu sanāk laiks piestāt arī pie jūras, bet tā kā pūš auksti vēji, nedz Chanok, nedz Han Gi diži daudz staigāt pa liedagu nevēlas.

 

Un tad… lidosta. Pāris atvadu asaras no visām iesaistītajām pusēm, “paldies par visu” un “uz tikšanos”!

 

Man šķiet, ka Han Gi kādu dienu tik tiešām vēlreiz atbrauks uz Latviju. Chanok? Nezinu. Bet gan jau tiksimies kaut kur Eiropā. Kas zina, varbūt arī Dienvidkorejā. Jebkurā gadījumā milzīgs prieks, ka viņi bija mērojuši tūkstošiem kilometru, lai apciemotu mani un iepazītu mūsu skaisto Latviju. Liels prieks par atkalsatikšanos un jaunu iepazīšanos! Par piedzīvojumiem un pārrobežu draudzībām!