2018. gada 6. februāris. Ungārija, Budapešta. Tirgus, skats no augšas, migla un negaidīta satikšanās

 

Ai, šodien pelēks. Un auksts. Tikai +1C.

 

Ar kājām aizčāpoju līdz tirgum. Superīga arhitektūra ar krāsainiem jumta dakstiņiem! Iekšā gan nekā diži daudz nav. Nopērku pāris kārbiņas ar Ungārijas slavenajiem sarkanajiem pipariem, ko viņi liek klāt teju katram ēdienam.

 

Pēc tam dodos pāri Donavai. Zaļais tilts ar katru pāri braucošo tramvaju tā kratās zem kājām, ka liekas, ka tūlīt salūzīs! Uzkāpju Gellerta kalnā, no kura paveras skaists skats uz Budapeštas visām pusēm. Ja vien nebūtu tāda dūmaka... Kalna galā ir piemineklis atbrīvošanai. Protams, slavinot Budapeštas atbrīvošanu no nacistu režīma ar padomju varas palīdzību. Ha, ha, ha. Pilna pasaule ar šādiem „atbrīvošanas pieminekļiem”. Arī Ungārijā bijis jautājums, ko ar šo vēstures atlieku darīt, bet viņi to atrisināja pavisam interesanti – uz kādu laiku pieminekli apklāja ar baltu audeklu, tādejādi to „attīrot” no PSRS piegaršas un padarot to par savas brīvības simbolu. Lieliska ideja.

 

Vēl mazliet pariņķoju pa pilsētu, bet drīz vien sāk palikt ļoti auksti. Dodos uz mājām. Pa ceļam veikalā atrodu kondensēto pienu, ko kopā ar Adri citos veikalos meklējām jau vakar, bet neatradām, jo tas galīgi nav ungāriem ierasts pārtikas produkts. Tiesa, neesmu droša, vai tas tiešām ir kondensētais piens, jo ungāru valoda galīgi nav līdzīga nevienai no citām valodām. Spriežot pēc bildes – vajadzētu būt pienam. Spriežot pēc konsistences – vajadzētu būt kondensētajam pienam. Izlasot sastāvu un salīdzinot ar 100% piena pakām, top skaidrs, ka sastāvā ir piens un cukurs. Tātad… Kas cits gan tas varētu būt, ja ne kondensētais piens? Tiesa, paciņa tāda kā zobu pastai, ha, ha. Vēlāk mājās uztaisu “saldo blondīni”, lai rīt pa ceļam ir ar ko panašķēties.

 

Ar mani sazinās Aleksandrs, GLEN puisis no Vācijas, sakot, ka beidzot pēc savas prakses Marokā un divu nedēļu ceļojuma ieradies Budapeštā. No viņa uzzinu, ka bārā “Lampas” būs dzīvās mūzikas koncerts, uz ko viņš plāno doties kopā ar savu ungāru draugu Tomašu. Es saku, ka lūdzu Adri, lai parāda man vēl pāris “ruin bars”, kas man šķiet ļoti neparasts Budapeštas alternatīvās dzīves fenomens. Apmaināmies ar telefona numuriem un sarunājam, ka varbūt vēlāk sazināsimies, ja nu viņi gribēs pievienoties mums “ruin bars” vai arī mēs izdomāsim pievienoties viņiem.

 

Adri atnāk mājās, un varam doties iepazīt “ruin bars”. Pirmajā bārā “Fogas” praktiski nav cilvēku, tāpēc dodamies tālāk. Adri mani aizved uz meksikāņu bāru “Ellato”, kam ir visai neparasts interjers, bet tas ne tuvu nestāv klāt pirmā vakara brīnumam “Szimpla”. Pēc kāda laika dodamies tālāk un nokļūstam kādā pagrabā, kurā skan dzīvā mūzika. Aizdomu pilna prasu Adri, kā sauc šo vietu. Izrādās – “Lampas”! Ha, ha, ha! Redz kā, viņa pavisam netīšām mani atvedusi uz šo vietu, pat neko nezinot par Aleksandra un Tomaša plāniem. Kārtīgi izsmejos un izstāstu par šo sakritību. Pēc kāda laika man zvana Aleksandrs un prasa, kur mēs esam. Smejos, ka esam tieši tur, kur viņi bija plānojuši doties. Tā nu pēc brīža mums pievienojas arī Aleksandrs un Tomašs. Jauks un muzikāls vakars.

 

Rīt brauksim uz GLEN semināru netālu no Balatona ezera. Sīkāk to neaprakstīšu, ja vien nedošos kādā apkārtnes iepazīšanas ekspedīcijā. Ha, ha, bet, pazīstot sevi... gan jau tādā došos.