2017. gada 5. augusts. Tadžikistāna, Avdža. Zāli?

 

Visa diena paiet jaucot tēju maisījumus un tos pakojot. Tuvojas gan mūsu pašu festivāls Iškašismā, gan vairāk kā nedēļu garš festivāls, uz kuru Bobo dosies viens pats. Pagūstam salasīt arī dienišķās kliņģerītes (tās jālasa katru dienu ap plkst. 12:00, kad atvērusies lielākā daļa ziediņu), kā arī apstrādāt pamatīgu piparmētru bunti.

 

Pēc plkst. 18:00 ar Adri dodamies lejā uz ciemu, pa ceļam aptiekā paņemot augus, kas mājās izbeigušies.

 

Kafejnīcā sapazīstamies ar trīs riteņbraucējiem no Spānijas, kuri no Uzbekistānas minas cauri Tadžikistānai uz Kirgizstānu. Iespaidīgi. Jāteic, ka uz Pamira lielceļa vispār ir pārsteidzoši daudz velotūristu. Kad spāņi dodas vakariņot kafejnīcas iekšienē, uzrodas kāds vīrietis ar visiem klasiskajiem jautājumiem. Izrādās, ka viņš ir Bobo radinieks, lai gan tas mani vairs nepārsteidz, jo šķiet, ka te visi lielākā vai mazākā mērā ir savstarpēji radinieki. Vai arī tik tuvās attiecībās, ka dēvē par radiniekiem pat tos, kuri tādi nemaz nav. Viņš saka, ka gribot mācīties angļu valodu. Prasa, vai mēs rīt viņam nevaram ko iemācīt. Saku, ka līdz plkst. 18:00 mēs strādājam. Viņš atbild, ka pēc tam varam tikties kafejnīcā un novadīt angļu valodas stundu šeit, savukārt viņš mums varot sarūpēt zāli. Ha, ha, it kā mums to diži vajadzētu. Pēc brīža uzrodas divi viņa draugi, viens no viņiem man prasa: “Tu biji kāzās Mulvodžā, vai ne? Un dejoji.”. Un tad visi saka: “Mēs visi esam tavi pielūdzēji!” Ha, ha, ha!! Ak dieniņ. Nu arī pārējie puiši sagrib mācīties angļu valodu, prasa, kas jāņem līdzi un sola kafejnīcas pagalmā uzstādīt tāfeli. Nu jā, tāfele ir tieši tas, kas te trūkst – pāris tapčani, ūdens ņemamais punkts tuvākajai apkārtnei, auns un bērneļi, kas skraida riņķī. Nudien, šajā tracī vēl pietrūkst tikai tāfeles un angļu valodas nodarbības. Mums pienācis laiks doties mājās uz vakariņām. Puiši saka: “Līdz rītam!”. Es attraucu: “Varbūt…”. Viņi brīnās, kāpēc tā? Atbildu, ka nezinu, kur rīt būsim un ko darīsim, turklāt līdz plkst. 18:00 jebkurā gadījumā strādājam. Viņi saka: “Bet mēs varam aiziet palīgā!”. Jā, jā, kā tad. Tas ir tieši tas, ko mums vajag - lai kaut kādi mafiozo palīdz pie tēju gatavošanas.

 

Pa ceļam Farangisa zvana un prasa, kur esam. Bobo sācis satraukties, ka tikai mūs kāds nenolaupa.