2017. gada 5. maijs. Modernās mākslas labirinti, tirgus un “fish&chips”

​

Šorīt bijām sarunājušas tikties pie Tate Modern – modernās mākslas muzeja. Ierados laicīgi, baudīju skatu uz Temzu un ielu muzikanta spēlētās dziesmas un saulīti . Pēc kāda laiciņa zvanīja Chanok un teica, ka viņa ir 0. stāva suvenīru veikalā. Ha, ha, kamēr sapratu, kurš skaitās 0. stāvs un kur atrodas suvenīru veikals! Milzīgs muzejs! Kopīgi sākām iepazīt muzeju stāvu pa stāvam. Ļoti interesants muzejs ar pasaulslaveniem mākslinieku darbiem – Salvadors Dalī, Renē Magrits, Pikaso, Anrī Matiss, Vasīlijs Kandinskis, Pīts Mondriāns un kas tikai vēl ne. Starp citu – vesela telpa bija veltīta arī Markam Rotko! Visu laiku nebiju spējusi saprast, kāpēc viņa darbi ir tik slaveni (klātienē gan biju redzējusi tikai vienu gleznu Parīzes Centre Pompidou), bet tagad – stāvot telpā, kura pilna tikai un vienīgi ar viņa lielformāta darbiem, beidzot sāku sajust krāsu spēka varenumu. Kaut kāda maģija tur slēpjas! Krāsas burtiski pārlīst tev pāri, iesūc sevī. Man likās ļoti jauki, ka aprakstā bija minēts arī tas, ka Rotko dzimis Latvijā, jo šķita, ka tikai mēs viņu esam pasludinājuši par savu mākslinieku, bet, re, arī Londonas modernās mākslas muzejs nav piemirsis pieminēt viņa izcelsmi. Lai gan dažkārt par moderno mākslu smīkņāju, tomēr šis muzejs man ļoti, ļoti patika. Gan tajā pārstāvētā darbu bagātība, gan ēkas lakoniskais dizains (izbijusi elektrostacija), gan saprotamais muzeja izkārtojums. Konstatēju, ka man vislabāk patīk gremdēties abstraktajos darbos, kas ar krāsām/līnijām/faktūrām rada dažādas sajūtas un noskaņas, bet konceptuālā māksla, lai gan ļoti, ļoti interesanta un filozofiska, tomēr uz beigām šķita nogurdinoša.

 

Pēc muzeja aizgājām uz vienu no Londonas tirgiem – Borough Market. Londona ir slavena un bagāta ar dažnedažādiem tirdziņiem, kuros atrodams viss iespējamais. Šis tirgus bija ar fokusu uz pārtikas produktiem, īpaši uz vietas gatavotiem ēdieniem. Kādas smaržas! Mmm! Pats tirgus arī izskatījās visnotaļ pievilcīgs. Te to tik vien varētu darīt, kā visu dienu garšot visneparastākos gardumus no dažādām kultūrām! Chanok teica, ka grib nogaršot slavenos britu “fish & chips” (frī kartupeļi ar zivi), nu tad beidzot šeit viņa to arī izdarīja. Es arī pievienojos, vien zivs vietā pasūtot desu, kas bija ļoti neparasta, bet garšīga. Piesēdām netālu uz ielas, jo tirgus bija pārbāzts ar cilvēkiem. Šķiet, ka Londonā šādi ielu ēdieni ir ļoti populāra padarīšana.

 

Vēl mazliet kopīgi pastaigājāmies, bet tad Chanok pienāca laiks doties uz hosteli, pakot somas un braukt uz lidostu. Ak… Kārtējās atvadas… Bet mēs noteikti vēl tiksimies!! Bija tik forši kaut uz dažām dienām satikties!! Starp citu, Chanok Londona tik ļoti iepatikās, ka viņa teica, ka centīsies te atrast darbu un pārcelties uz dzīvi. Viņai jau sen ir sapnis pārcelties uz Eiropu, bet līdz šim nebija atradusi vietu, kur gribētu dzīvot. Beidzot atrada. Kas zina, varbūt kādu dienu atkal tiksimies Londonā?

 

Interesanti, ka Londona, kaut arī lielākā pilsēta Eiropā, tomēr ir apbrīnojami tīra! Un franči vēl parasti aizbildinās: “Ak, Parīze ir tik liela, tāpēc to nav iespējams uzturēt tīru…” Nē, nē! Lūk, ļoti labs piemērs, ka arī tik tiešām milzīga pilsēta var būt tīra un sakopta! Droši vien jau tas sakņojas kultūrā.

 

Man ļoti patīk braukt ar metro un vienkārši novērot cilvēkus. Konstatēju, ka briti ir visnotaļ glīta tauta. Nav nekādi acīs lecoši skaistuļi, nē, bet ar vienkārši glītiem sejas vaibstiem un visnotaļ gari augumā. Patīkami skatīties arī uz britu vīriešu stilu – caurmērā visdažādākā dizaina uzvalki. Mana vecuma meitenes savos kostīmos gan izskatās pēc vecām tantēm. Bet vidēja vecuma sievietes ar kostīmiem, bet krosenēm kājās – diezgan šausmīgi. Bet šķiet, ka te neviens nedzenas pēc perfektuma un vienkārši ir tāds, kāds ir. Interesanti vērot arī raibo tautību kokteili, kādu pie mums Latvijā neredzēt. Cik gan dažādi ir cilvēki! Brīnišķīgi! Šķiet, ka te visi sadzīvo ļoti draudzīgi.

 

Vakarā pēc dušas slaucījos, kad pēkšņi man uz muguras uzpilēja ūdens. No kurienes?? Paskatījos uz griestiem un ar šausmām konstatēju, ka divās vietās pil ūdens. Ak!! Ātri saģērbos un gāju klauvēt pie augšstāva kaimiņu durvīm. Klauvēju, klauvēju, bet neviens vaļā nevēra. Nokāpu lejā un domāju, ko darīt. Skaidri dzirdams, ka augšējā istabiņā kāds bija un aktīvi pārvietojās. Varbūt novērsa kādas ūdens avārijas sekas un iepriekš ar nolūku izlikās, ka istabā neviena nav? Bija jau pēc pusnakts. Sapratu, ka labāk tomēr uzrakstīt īsziņu Ievas mammas kaimiņam. Varbūt viņš zinās, kam dot ziņu tālāk. Kamēr rakstīju garu īsziņu, pilēšana palika arvien retāka, retāka, un es izlēmu mazliet nogaidīt, pirms kādam iztraucēju naktsmieru. Laimīgā kārtā pēc brīža pilēšana pilnībā pārgāja. Ak, cik labi! Tas gan bija stresiņš – atrodies svešā istabā, sāk tecēt griesti, vainīgie durvis vaļā never, un nav īsti neviena, pie kā vērsties. Bet viss labs, kas labi beidzas.