© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 4. septembris. Tadžikistāna, Horuga. Ciemos pie zobārsta un kājminamā urbja

 

No rīta izbaudu vēl pēdējo civilizēto dušu, bet tad viesnīcas darbinieks Nazarbegs mūs aizved līdz zobārstniecības klīnikai. Šeit varu atgādināt, ka atceļā no Sary Tash man izkrita pagaidu plomba. Nazarbegs noskaidro, kāda ir pieņemšanas sistēma, pārliecinās, ka esmu visu sapratusi, un dodas savās gaitās. Man jāpierakstās uz A4 lapas un jāgaida, kad tiks izsaukts mans vārds. Adri dodas iepirkties. Klīnikas darbinieki izskatās līdz nāvei nogarlaikojušies un noguruši, it kā pulkstenis rādītu jau 24:00, lai gan ir vēl agrs rīts. Taisni vai bail domāt, kura no visām notiekošajā neieinteresētajām sejām pieder manam zobārstam...

 

Nosēžu uzgaidāmajā telpā apmēram divas stundas, līdz beidzot pienāk mana kārta. No sākuma reģistratūrā jāaizpilda forma, kurā jāieraksta vārds, uzvārds, dzimšanas dati un telefona numurs. Pēkšņi izrādās, ka reģistratūras darbiniece pat mazliet runā angliski! Kad esmu aizpildījusi formu, viņa mani pavada līdz kabinetam. Pirmo reizi nonāku pie vīriešu kārtas zobārsta. Laimīgā kārtā zobārsta labās rokas zeltnesi rotā gredzens, blakus visu laiku ir māsiņa, tāpēc iztiekam bez visādiem “iedosi telefona numuru” un tamlīdzīgām blēņām. Tieši tikpat ļoti mani iepriecina tas, ka viņš neizskatās tik noguris un neieinteresēts, kā iepriekš redzētie mediķi.

 

Mani apsēdina zobārsta krēslā. Parasti zobārsti ap kaklu pacientam apsien tādu kā priekšautu, šeit tas darīts netiek. Izstāstu, kas par vainu. Zobārsts liek atvērt muti un sāk pētīt ne tikai izkritušās plombas vietu, bet arī visus citus iepriekš labotos zobus, turklāt dara to ar lielu interesi – nez kā tad tai Eiropā zobus labo? Abi ar māsiņu apspriež kā šis vai tas ir taisīts, konstatē, ka zobi laboti ļoti kārtīgi. Jūtos kā paraugdemonstrējums medicīnas studentiem. Tikai atrodos īsta zobārsta kabinetā... Zobārsts prasa, vai konkrētajam zobam kanāls jau kādreiz tīrīts, vai veikti citi ārstniecības procesi. Protams, ka neko par to visu nezinu. Tad zobārsts sāk klauvēt gar zobu ar kaut kādu metāla instrumentu. Tā kā citi klauvē pie arbūziem, tā viņš klauvē pie mana zoba… Secinājums no klauvēšanas – jātaisa rentgens, lai rastos 100% skaidrība par to, kas jau iepriekš darīts. Māsiņa man un ārstam uzvelk svina vestes. Ap kaklu gan nekādu pretradiācijas apkakli neuzliek. Ārsts man mutē ieliek plāksnīti, ko pats ar pirkstiem pietur, kamēr medmāsa ar pārnēsājamu rentgena aparātu uztaisa bildi. Pēc tam jāgaida kādas 10 minūtes, līdz attēls gatavs. Pēc rentgena plāksnītes izņemšanas no manas mutes, to vienkārši notīra ar papīra salveti… Ceru, ka instrumentiem šeit vispār veic sterilizāciju. Bet ej nu sazin… Kamēr iepriekš gaidīju rindā, novēroju, kā medicīnas personāls pārvietojas no viena kabineta uz otru. Tagad saprotu, kāpēc – kamēr rentgena attēls “nogatavojas”, tikmēr zobārsts aiziet pie citiem pacientiem, bet māsiņa sāk ar mani pļāpāt. Diez vai šādā ņigu ņegu viņa varētu atcerēties, kuri instrumenti ir sterilizēti, bet kuri nē. Un šaubos, ka kāds maina savus gumijas cimdus biežāk kā reizi dienā… Māsiņu interesē gan tas, kāpēc esmu ieradusies Tadžikistānā, gan ko redzēju mazajā izbraucienā uz Kirgizstānu. Viņa stāsta, ka pēdējos divos gados šajā reģionā saradies liels lērums tūristu. Kad rentgens gatavs, atgriežas ārsts, kurš, protams, nenomaina cimdus pēc sava nupat aplūkotā pacienta. Viņš secina, ka kanāls ir jātīra, ja to nedarīs, var sākties nelāgs iekaisuma process. Prasu, vai viņš nevar ielikt pagaidu plombu uz apmēram 2 mēnešiem. Viņš saka, ka tā darīt noteikti nebūtu ieteicams. Varētu jau domāt, ka viņš vienkārši sev grib vairāk darba un attiecīgi – naudas, bet man jau pirms kāda laiciņa vakaros mazliet sāpēja gan zobs, gan žoklis, turklāt zobs sāka palikt jutīgs uz aukstumu, karstumu un vēju. Tāpēc man nav iemesla apšaubīt, ka jātīra kanāls, turklāt diezgan steidzami. “Paldies” Latvijas dakterei, kura solīja, ka pagaidu plomba bez problēmām izturēs 3 mēnešus, bet ja nu gadījumā tā izkritīs, tad tik vien jāizdara, kā tadžiku zobārstam jāpalūdz ielikt jaunu pagaidu plombu... Ārsts saka, ka teorētiski varētu salabot zobu līdz galam jau šodien, bet viņam esot tik daudz pacientu, ka fiziski to nevar paspēt izdarīt. Šodien viņš iesāks labošanu, bet man pēc kādas nedēļas jāatgriežas. Vēlams pēcpusdienā, kad mazāk pacientu, tad viņam būs vairāk laika pievērsties man. Ko darīt… Citu variantu jau nav. Es tikai uzreiz saku, ka nākamajai reizei būtu labi, ja viņi sagatavotu baltu plombu, jo zeltu savā mutē es negribu redzēt. Viņš smejas, ka man nav iemesla satraukties, viņš zobu sataisīs tā, lai būtu smuki. Man atliek cerēt, ka tas būs smuki arī eiropeiskā izpratnē. Cik līdz šim esmu novērojusi Tadžikistānā un Kirgizstānā – jo mutē vairāk zelta, jo daiļāk tas skaitās. Tāpēc.. tpu, tpu, tpu, kaut es netiktu pie “skaista” zoba tadžiku izpratnē. Lai nu kā, pats ārsts un māsiņa ir ļoti jauki un lādzīgi. Un tad… pienāk laiks anestēzijai. Goda vārds, tāda šprice kā “Kaukāza gūsteknē”, tikai maķenīt mazāka. Pēc iešpricēšanas man liek virināt žokli vaļā un ciet, vaļā un ciet, lai anestēzija ātrāk un labāk iedarbotos. Ārsts atkal aiziet pie citiem pacientiem, bet māsiņa mani izklaidē ar pļāpāšanu. Jau normālā stāvoklī krievu valoda manai mēlei nav tā vieglāk izrunājumā no valodām, bet pēc anestēzijas parunāt krieviski kļūst praktiski neiespējami. Pēc kāda laika ārsts atgriežas un sāk urbšanas darbus. Ar kājminamo urbi!! Nopietni. Es nejokoju. Par siekalu atsūkšanu vispār nav ko runāt. Ik pa laikam atskan: “Izspļaujiet siekalas!”. Tā kā man netiek iedots ūdens, tad siekalas no visiem zobu putekļiem palikušas pavisam biezas. Kā lai vispār izspļauj? Anestēzija arī liekas pavāja. Mute nejutīga, bet zobs paliek arvien jutīgāks un jutīgāks. Tad uz vates pikuča uzliek zāles, ievieto tās zobā un aizlipina zobu ciet. Ak, es tik tiešām ceru, ka gan šļirce, gan urbis bija sterilizēti. Ar to šodienas procedūra galā. Uhhhh, pie zobārsta Tadžikistānā galīgi negribēju nokļūt, bet… ko padarīsi. Māsiņa pavada mani līdz reģistratūrai ar ārsta izrakstīto papīru. Par visu procedūru man jāsamaksā tikai 49 somoni (~4,5 eur). Palūdzu kvīti apdrošināšanai, man iedod lapiņu, kas izskatās tā, it kā es pati to būtu uztaisījusi Word un izprintējusi. Ceru, ka BALTA sapratīs, ka neko nopietnāku no Tadžikistānas gribēt nevar.

 

Satieku Adri, un dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Nazarbegs šodien tik laipns, ka ar mašīnu mūs aizved arī līdz tirgus placim. Dodamies meklēt auto uz Avdžu. Kāds šoferis mums prasa: “Uz Iškašimas pusi?”. Atbildu: “Jā, bet tikai līdz Avdžai,” uz ko šoferis vaicā pretī: “Jau aizmirsāt mani??”. Ha, ha, izrādās, ka tieši viņš mūs pēdējā reizē veda uz Horugu. Ak, tik daudz seju, ka nespēju visas paturēt prātā! Bet šoferis atceras gan manu vārdu, gan to, ka esmu no Latvijas. Prasām šoferim, vai mums ir 15 minūtes laika, lai tirgū nopirktu produktus Avdžai, bet viņš atbild, ka mums ir pat vesela stunda laika, kamēr viņš atradīs citus pasažierus. Atstājam somas viņa mašīnā un ienirstam tirgus džungļos, lai nopirktu mājinieku prasītos 5 kg cukura un spuldzītes, kā arī mūsu pašu kāroto meloni un citus dārzeņus, lai varam atsvaidzināt un vitaminizēt Avdžas ēdienkarti. Pēc tam dodamies atpakaļ uz mašīnu, kur ēnā zem koka nosēžam vēl gandrīz 2 stundas, kamēr tiek sameklēti citi pasažieri.

 

Kamēr mēs tur tā sēžam, kāds cits šoferis mūs cenšas pārvilināt pie sevis: “Tādas skaistas meitenes! Brauciet ar mani! Pa ceļam piestāsim kafejnīcā, iedzersim tēju vai ko stiprāku!”. Nesaprotu, kāpēc visi iedomājas, ka mūs interesē “kas stiprāks” tikai tāpēc, ka esam no Eiropas… Kad vīrietis uzzina, ka esam no Latvijas un Ungārijas, tad jau vispār – ohoho, savējās!! Protams, ka nepiekrītam mainīt mašīnas. Pēc kāda laika viņš atkal uzrodas un cenšas mani uzcienāt ar semočkām.

 

Arī mūsu šoferis sāk mums piedāvāt: “Varbūt braucam līdz Iškašimai? Parādīšu jums visādas skaistas vietas!”. Un tā tālāk… Nē, nē, mums nav laika, mums jādodas uz Avdžu!

 

Pēkšņi mani aiz rokas parausta kāda tante. No sākuma nesaprotu, kas notiek – vai viņa būtu kāda naudas diedelniece? Viņa sāk stāstīt, kā mēs abas dejojām Mulvodžas kāzās, vai tad es neatceroties? Āāā, pareizi! Turklāt viņa mani uz deju placi vilka diezgan bieži. Ak, otrā neatpazītā seja šajā dienā. Tante izskatās dikti priecīga par mūsu atkalsatikšanos, mazliet papļāpājam. Cik gan maza pasaule!

 

Beidzot, beidzot nepieciešamais pasažieru skaits ir salasīts! Mūs iesēdina aizmugures sēdeklī, par ko no sākuma esam mazliet sapīkušas, bet beigās saprotam, ka šajā braucienā tā īstenībā ir vislabākā vieta – vidējā rindā tiek iespiesti veseli četri cilvēki, kamēr mēs aizmugurē kā tādas karalienes sēžam divatā! Jā, pazīstami šoferi ir laba lieta.

 

Kad esam nonākušas Avdžā, lūdzu šoferim, lai uzved mūs augšā līdz mājai. Viņš atjoko, ka ārā ir svaigs gaiss, jāpastaigā! Es saku, ka mums ir ļoti daudz mantu. Viņš pavisam nopietni atbild, ka reiz jau braucis līdz augšai, bet ceļš tur ir tik briesmīgs, ka otrreiz savu mašīnu tur lauzt negrib. Taisnība jau viņam ir. Es arī tur savu mašīnu negribētu lauzt.

 

Kamēr mūsu mantas tiek krāmētas laukā no auto, daudzi vietējie stāv un lūr. Kāds vīrs palīdz man uzcelt uz muguras mugursomu. Krava mums ne pa jokam – lielas mugursomas, man uz vēdera auduma somā milzīga melone, rokās dārzeņu maisiņi, Adri mugursomā 5 kg cukura un rokās arī dārzeņu maisiņi. Lēnām, lēnām velkamies augšup. Pa ceļam satiekam kādu kaimiņu, kurš piedāvā aiznest daļu mūsu mantu līdz viņa mājai, kas atrodas apmēram pusceļā. Redzam šo kaimiņu pirmo reizi (vai arī es vienkārši viņu neatceros, kas arī nebūtu brīnums), bet no palīdzības neatsakāmies. Ļoti jauks un izpalīdzīgs cilvēks bez visiem jociņiem par skaistulēm un tamlīdzīgi. Pusceļā pasakāmies viņam, atvadāmies, un turpinām smago augšupceļu. Lēni. Lēni. Ar daudzām pauzēm. Uhhh!

 

Kad ierodamies mājās, uzzinām, ka Zevara, kura te jau sabijusi kādu nedēļu, devusies lejā uz aptieku mums pretī. Hmm, kaut kas nogājis greizi ar telefona sakariem. Momo ir šausmās, kad uzzina, ka mūs šoferis nav uzvedis līdz augšai, bet esam ceļu ar visu smago kravu mērojušas kājām.

 

Mājā mūs sagaida pamatīgas izmaiņas! Virtuvē nojaukta krāsns, tagad tur tiek ierīkots placītis, kur būs zems galdiņš ar spilveniem ērtākai ēšanai, lai ēdiens nav jāstiepj uz viesistabu. “Vannas istaba” arī gluži svaigi nokrāsota un izflīzēta. Arī mūsu istaba ir pamatīgi uzposta.

 

Padzeram tēju kopā ar Bobo, bet tad pievēršamies mantu izkrāmēšanai. Tīrajā istabā ātri vien atgriežas bardaks. Pamanu, ka pazudusi mana akmeņu kolekcija. Ai, laikam Maļika nodomāja, ka es zem somas biju atstājusi kaut kādus gružus, bet tā bija ļoti smalka kolekcija ar dažādiem zeltītiem un mirdzošiem brīnumiem!! Tik skaistus akmeņus vēl nekur nebiju atradusi. Baigā škrobe…

 

Vakariņās zupa ar gaļas kauliem un dārzeņiem. Bobo saka, ka kājas kauls jālauž gabaliņos un jāizēd kaula smadzenes. Fui. Nelaimīgā kārtā man tiek tieši tāds kauls. Bet kaut kā izdodas izsprukt cauri tā, ka viņš nepamana, ka manā bļodā gozējas kājas kauls. Pēh, visam kam varu pielāgoties, bet kaulu smadzenes gan negribu ēst. Kam tad suņi domāti? Ak, par suņiem runājot – Rembo kucēni jau atvēruši acis! Tādi mīļumiņi!!!

 

Kāds prieks atkal iemigt tapčanā ar strauta šalkoņu un vēju sejā! Farangisa jau pārvākusies uz iekšu, un visi šausminās, ka mēs ar Adri vēl grasāmies gulēt laukā. Joprojām guļu kleitiņā un zeķēs, vien ap galvu aptinu lakatu, lai nesasaldētu galvu. Zem segas gan ir silti.

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now