top of page

2017. gada 4. jūnijs. Ventspils un 20 km pārgājiens Pāvilosta - Jūrkalne

Cēlāmies visnotaļ agri, lai jau plkst. 07:10 sēdētu autobusā uz Ventspili. Pirmais pieturas punkts Ventspilī – tūrisma informācijas centrs, kur beidzot izņēmu jau sen sapelnītos ventus, vietējo Ventspils valūtu. Kā pie tiem var tikt? Internetā jāuzspēlē pāris spēles par Ventspili, vēlāk informācijas centrā jāpasaka savs epasts, un – venti ir kabatā! Mazliet pastaigājāmies pa ostas promenādi, kas ir viena no manām mīļākajām vietām Ventspilī. Nemāku paskaidrot, kāpēc mani tik ļoti fascinē ostas, bet tām piemīt kāda specifiska atmosfēra. Varbūt horizonta vilinājums? Pēc tam devāmies uz Livonijas ordeņa pili, kur varējām pielietot ventus un biļešu iegādei iztērēt mazāku eiro apjomu. Fabians ļoti rūpīgi iedziļinājās visu informatīvo materiālu lasīšanā, kamēr es vairāk nodevos apskates objektu izpētei. Fabians bija lielā sajūsmā, kad atrada kādu lādi uz kuras bija ļoti rets vācu uzvārds. Viņš teica, ka viņa draugam ir šāds uzvārds, un viņš zina praktiski visus cilvēkus Vācijā ar to pašu uzvārdu, tik rets tas ir! Re, viņa draugs pēc tam varēs brīnīties, kā tik rets uzvārds nokļuvis Latvijā!

 

Pēc pils apmeklējuma cauri ostas promenādei, vasarnīcu rajonam un piejūras dabas parkam devāmies uz netālu no mola esošu skatu torni, lai aplūkotu Ventspili no augšas, bet pēc tam mudīgi nesāmies atpakaļ uz autoostu. Veiksmīgi paspējām uz Pāvilostas autobusu plkst. 14:25, citādi līdz nākamajam būtu jāgaida vēl kādas trīs stundas. Jau ap plkst. 15:30 varējām sākt apmēram 20 km pārgājienu no Pāvilostas līdz Jūrkalnei, rīt ceļu turpināsim vēl 26 km garumā līdz Užavai.  

 

“Ai, Pāvilosta, ai Pāvilosta, tu jūras mezglā sietā josta. Ai, Pāvilosta, ai, Pāvilosta, nekādi vēji tevi neizputinās.” Nonākot Pāvilostā, nekādi nespēju tikt vaļā no šīm rindiņām un “Liepājas brāļu” balsīm manā galvā.

 

Jau sen biju gribējusi doties pārgājienā šajā piekrastes posmā, bet jāteic, ka starppilsētu autobusu trūkums to visu vienmēr ir sarežģījis. Šoreiz izdevās autobusus puslīdz normāli sakombinēt, tāpēc beidzot, beidzot varēju izbaudīt šo jūras fragmentu!

 

Starp Pāvilostu un Jūrkalni praktiski nebija cilvēku. Tāds patīkami vientulīgs krasts. Visas krasta līnijas garumā mūs pavadīja lielākas vai mazākas klintis visdažādākajās krāsās. Brīžiem šķita, ka neatrodamies Latvijā, bet brīžiem likās, ka esam pasaules malā…

 

Mani pārsteidza, cik zili zaļš bija jūras ūdens! Gluži kā kalnu upēs! Ne miņas no ierasti brūnā Baltijas jūras ūdens.

 

Kādas apdzīvotas vietas tuvumā pludmalē sēdēja bariņš cilvēku. Ieraudzījuši mūs viņi prasīja: “Uz kurieni ejat?”. Es atbildēju: “Šovakar uz Jūrkalni, bet rīt uz Užavu.” Tad viņi teica: “Nevajag aizvest?”. Ha, ha, ha!! Vai tad nu tiešām mēs ietu gar jūru, ja meklētu kādu, kurš var mūs aizvest? Smieklīgi!

 

Jāteic, ka nekur un nekad nebiju redzējusi tik milzīgus kaiju barus! Mums tuvojoties, kaijas nepārtraukti pārcēlās uz tālāku vietu. Protams, kaijām gribas ēst. Tāpēc visa pludmale brīžiem no vienas vietas bija nosēta ar zivju skeletiem. Interesanti, ka visas zivis bija vienas sugas un apmēram viena izmēra. Laikam kaijas ir izvēlīgi makšķernieki un ēdāji! Likās, ka bradājam pa nenomazgātu pusdienu šķīvi. Šķiet, ka šonakt murgos rēgosies zivju asakas un beigti roņi, kuru te arī bija ne mazums.

 

Pēc daudziem noietiem kilometriem intuīcija teica, ka tur tālumā, kur vīd kāds sakaru tornis, jābūt Jūrkalnei. Caur kameras zūmu centos atrast baltos Jūrkalnes burtus. Fabians jautāja, ko es daru. Teicu, ka vienīgais, kā sapratīsim, ka esam sasnieguši šodienai nosprausto mērķi, ir balti koka burti “JŪRKALNE”.

 

Kad beidzot sasniedzām Jūrkalni, es biju šokā, cik mazs bija uzraksts, knapi pamanāms! No bērnības atmiņās tas bija saglabājies daudz, daudz lielāks. Fabians smējās, ka pēc mana apraksta viņš bija gaidījis kaut ko līdzīgu “HOLLYWOOD”, ha, ha, ha!!

 

Šodien bija solīts lietus visas dienas garumā, bet ja neskaita lietaino rītu Rīgā, tad laiks bija ideāls. Tiesa, vakarpusē Liepājas pusē bija manāmi aizdomīgi melni padebeši.

 

Pēc Jūrkalnes sasniegšanas sākām apsvērt domu par telts sliešanu. Bet kur? Krasts joprojām stāvs! Pēc kāda laiciņa pamanījām tādu kā cilvēku nomīdītu taciņu augšup stāvkrastā. Izlēmām izmēģināt laimi tur. Ak, tik briesmīgi, ka ir plašas telts vietu iespējas! Labāk šeit vai tur? Vai varbūt tur? Kādu laiciņu bradājām riņķī un centāmies atrast pēc iespējas labāku vietu, kas nebūtu tuvumā sausiem kokiem, tomēr nebūtu arī klajumā, kur nepūstu vējš un būtu droši, ja nu uznāk negaiss. Tiklīdz sākām sliet telti, tā sāka līt. Labi, ka nečammājāmies vēl ilgāk ar telts vietas izvēli!

 

Vakariņas ēdām teltī, klausoties lietus pakšķēšanā…

bottom of page