2019. gada 4. februāris. Chanok un Han Gi Latvijā. Bauska un Pilsrundāle. Rozes, svari un grezna restaurācija

 

Plkst. 09:20 kāpjam autobusā uz Bausku. Pa nakti svaigi uzsnidzis sniegs, korejiešiem lieli prieki. Pie viņiem sniega tik daudz nekad neesot, vien pa retam uzsnieg pavisam plāna kārta. Jāteic, ka pat man, pie sniega radušai būtnei, šī diena šķiet pasakaini skaista. Pirmais, ko darām izkāpuši no autobusa – čāpojam atpakaļ līdz Mēmelei, kas ietinusies fantastiskā ziemas segā. Pēc tam aizejam līdz Bauskas rātsnamam, kur palūdzu abus korejiešus nomērīt pēc senajiem mēriem. Tālāk lēnā garā iepazīstam Bauskas ieliņas, priecājamies par ziemu un sniegu. Pēc manas draudzenes Daces ieteikuma aizčāpojam arī līdz Bauskas Rožu alejai – vietējā reģiona iedzīvotāju darinātiem rožu dekoriem, kas krāšņi rotā Rīgas ielu un piešķir vecajām ēkām dzīvību un mazliet slāvisku šarmu. Kamēr priecējam acis ar rozēm, korejieši man pēkšņi jautā: “Tu zini šo dziesmu?” un atskaņo kaut ko, kas 100% izklausās pēc Raimonda Paula “Dāvāja Māriņa” tikai korejiešu mēlē. Kas tad tie par jokiem? Izrādās, ka šī dziesma Korejā jau sen, sen ir ļoti labi zināma, to izpilda neskaitāmi mākslinieki. Tiesa, vārdi gan ir tulkoti uz korejiešu valodu no krievu versijas par miljons rozēm, tāpēc arī Rīgas ielas dekorācijas viņiem atgādināja par šo dziesmu. Zili brīnumi, jāsaka tā!

 

Turpat netālu no rozēm atrodam arī lielu zivju mozaīku, kas atsvaidzina kādu visai garu mūri.  

 

Izmetam loku apkārt baznīcai, bet tad dodamies ceļā uz Daces ieteikto kafejnīcu “Mūza”, kur pirms braukšanas uz Pilsrundāli iemalkot tēju un kaut ko nedaudz uzkost. Parādu korejiešiem kartē, kur mums jādodas. Pēc kādām 10 minūtēm abi saka: “Kartē tik tālu neizskatījās!”. Ha, ha, tālu?? Tas ir tikai 15 minūšu gājiens! Smejos, ka man “tālu” sāk skaitīties no stundas gājiena, par ko Chanok un Han Gi ir šokā.

 

Izbaudām smalku šampanieša saldējuma un bezē kārtojumu, iedzeram siltas tējiņas un vērojam ziemu aiz loga. Drīz vien pienāk laiks doties uz Pilsrundāli.

 

Iekāpjam visai aizvēsturiskā mikroautobusā, kas pēc pāris minūtēm man iebliež tieši ausī ar latviešu šlāgeriem. Lai vai kā, šāda mūzika piestāv gan pašam braucamrīkam, gan apkārt valdošajai atmosfērai.

 

Kad ierodamies Pilsrundālē, izrādās, ka Chanok un Han Gi labprāt papusdienotu, pirms ķeramies klāt pils apskatei. Protams, ziemā teju viss ir slēgts. Laimīgā kārtā vismaz pašā pilī strādā kafejnīca, kur tad arī iestiprināmies. Pēc tam izstaigājam Rundāles pils krāšņās telpas. Viss šis zelts un ciku-caku rotājumi nav gluži manā gaumē, no pils man vislabāk pie sirds iet Baltā zāle, kas ir salīdzinoši vienkārša un gaiša. Zelta zālē varam vērot restauratorus darbībā, parasti ko tādu neizdodas ieraudzīt. Kad esam gana kārtīgi izpētījuši pili un tur mazliet arī nosaluši (kā gan darbinieki tajā aukstumā spēj pavadīt visu dienu?), dodamies uz pieturu. Ierodas tas pats mikroautobuss, kas mūs atveda šurp. Ar to pašu šlāgeru bliezienu.

 

Bauskā piedāvāju aizstaigāt līdz pils parkam un vietai, kur satek Mūsa un Mēmele, bet korejiešiem pastaigas vairs nav prātā. Pērkam biļetes uz Rīgu.

 

Rīgā nododu korejiešus vecāku gādībā, bet pati traucos uz mēģinājumu. Kad atgriežos mājās, viss dzīvoklis smaržo mazliet eksotiski – Chanok un Han Gi taisa korejiešu vakariņas! Iepriekš baidījos, vai korejiešu virtuves brīnumi man ies pie sirds, bet ir tiešām ļoti, ļoti garšīgi!