2019. gada 10. marts. Igaunija. Stopēšana un pārgājiens “aizved mani uz Munameģi”

 

Kopš piektdienas nakts pie manis ciemojas Dace. Vakar staigājām pa Tartu (vakarā pie Doma baznīcas dzirdējām pūci!!), bet šodien esam gatavas laisties piedzīvojumā. Jau no sākta gala zināms, ka šis būs piedzīvojums, jo “vai nu paveiksies ar stopēšanu, vai nu nāksies mērot garāku pārgājiena distanci”, “vai nu pagūsim uz pēdējo autobusu, vai nu paļausimies uz stopēšanu” – daudz nezināmo lielumu, laika un telpas visādiem notikumu pavērsieniem. Nemaz ne tik bieži gadās kompānija, kas gatava ļauties šādai visnotaļ brīvai notikumu plūsmai, un tāpēc milzīgs paldies Dacei par to!

 

Plkst. 08:30 kāpjam autobusā uz Võru, kur nokļūstam ap plkst. 09:40. Autobusā piefiksējam, ka esam vienīgās, kuras sarunājas. Un smejas. Visādi citādi valda diezgan liels kapa klusums.

 

Võru izrādās jauka pilsēta ar bezgala mīlīgu koka arhitektūru un visādām dīvainībām – pašā ēkas stūrī ievietotiem logiem, neparastu izliekumu notekcaurulēm un neskaitāmiem princešu tornīšiem māju stūros.

 

Uz kāda soliņa pieturā ieturam brokastu pikniku, bet tad mēģinām stopēt, lai nav lieki jātērē enerģija kātojot pa šoseju. Pēc kāda laiciņa apstājas mašīna. Kad vīrietim saku, ka gribam nokļūt Otsa, viņš atbild, ka tad jau mēs cenšamies stopēt uz nepareizo pusi. Uz mirkli apjūkam, jo esam drošas, ka dodamies pareizajā virzienā. Bet tad atklājas, ka šoferis zina citu Otsa. Tā te tajā Igaunijā ir – lērums ciemu un pilsētu ar vienādiem nosaukumiem, kas izkaisīti pretējos valsts nostūros. Tomēr stopējam pareizi. Šoferis ar mieru mūs aizvest. Izrādās, ka viņš ir ceļā uz Latviju, turp dodoties regulāri. Kad prasu, kādā nolūkā, tad atbild vien: “Vajag!”. Nu ja vajag, tad vajag. Kontrabanda, ha, ha? Vīrietis brīnās, ko mēs darīsim Otsa. Izstāstu, ka gribam aplūkot Hinni kanjonu, kas skaitās viens no Igaunijā iespaidīgākajiem smilšakmens atsegumiem. Viņš par tādu nav dzirdējis. Kad esam Otsa, vīrietis prasa, kur tieši gribam nokļūt, saku, lai tik laiž kaut kur ārā uz šosejas, gan jau pašas atradīsim. Bet viņš ievada kanjona nosaukumu navigācijā, un, vairākas reizes iebraucot nepareizos ceļos, mūs aizved līdz pašam kanjona takās sākuma punktam. Piedāvājam, lai nāk mums līdzi, ja jau iebrauca mežā, bet viņš saka, ka šoreiz nav tik daudz laika, varbūt citreiz. Nu lūk, cik veiksmīgi izdevās nostopēt!

 

Tālāk dodamies iepazīt un izbaudīt Hinni kanjonu. Milzīgas smilšakmens sienas, skaisti! Sūkstos, ka taka ir pārāk civilizēta – ar smuku dēļu laipu, bet kādā brīdī tā vienkārši izbeidzas. Dace smejas, ka saņēmu to, ko gribēju. Apsveram, ko darīt – iet atpakaļ vai mēģināt kaut kā tikt uz priekšu. Kanjonam pa vidu tek upīte, krasti ir tik stāvi, ka iešana pa tiem nav variants. Mēģināt kāpelēt pa upītē sakritušajiem kokiem un akmeņiem? Bet vietām ir ledus, viss slidens… Laikam jau nekas cits neatliek, kā iet atpakaļ un čāpot pa augšu, ja vien negribam tikt pie slapjām kājām pašā pārgājiena sākumā. Un to nu gan mēs negribam. Arī no augšas kanjons izskatās iespaidīgi. Kas ir pavisam interesanti – visa pārējā apkārtne ir absolūti līdzena, kanjons šķiet kā ar nazi izurķēts līdzenā mežiņā.

 

Pēc tam vēl sanāk pariņķot turp un šurp, līdz izlemjam ceļu turpināt gar ezeru. Iekuļamies nenormāli garās un biezi saaugušās niedrēs, bet zem sniega segas sāk sūkties kaut kāds ezera mitrums. Ejam krastā un saprotam, ka tur viens privātīpašums pēc otra, tāpēc jau atkal kātojam gar kanjonu.

 

Tālāk čāpojam pa lielākiem un mazākiem dažādas apledojuma pakāpes lauku un mežu celiņiem. Absolūts lauku miers. Skaista ziema, bet no gaisa krīt kaut kāda slapja pļeka. Kad sasniedzam Rõuge, esam galīgi izmirkušas. Autoostā zem jumtiņa iestiprināmies, lai atgūtu enerģiju, un, cerams, līdz ar enerģijas pieplūdumu arī lielāku siltumu kaulos.

 

Kātojam līdz Munameģim, kur izrādās, ka šajā sezonā skatu tornim pavisam īss darba laiks, ko jau sen esam nokavējušas, bet tā kā Dace nekad nav bijusi Munameģī, tad virsotnē jāuzkāpj! Izdarot izvēli uzkāpt Munameģī, izdarām izvēli nokavēt pēdējo autobusu no Haanja uz Võru, jo nav tik daudz laika, lai pagūtu gan uzkāpt kalnā, gan paspēt uz autobusu. Pats Munameģis tīts tādā īstā kalnu miglā! Kalna galā mūs sagaida riktīgi bieza sniega sega. Nu tik tiešām kā kalnos!

 

Haanja atrodam ļoti ekstravagantu pieturu, kuras sienas izveidotas no slēpēm. Te arī mēģināsim stopēt, vismaz mašīnām ērti apstāties.

 

Svētdienas vakars. Neliels ceļš nelielā ciematā. Izredzes nostopēt kādu mašīnu nav diži lielas, jo… mašīnu vienkārši nav. Cilvēku nav. Absolūta pamestības sajūta. Sākam apsvērt, kā rīkoties gadījumā, ja iesprūstam šajā miestā.

 

Pēkšņi uzrodas… mašīna! Un… apstājas! Vadītāja pat runā angliski. Un piekrīt mūs aizvest līdz Võru. Kā mums paveicies! Viņa ir robežssardzes darbiniece, kura priecājas, ka var ar mums mazliet papraktizēt angļu valodu, ko ikdienā nesanāk lietot.

 

Võru autoostā gribam nopirkt biļetes uz Tartu, bet darbiniece saka, ka visas vietas autobusā jau izpirktas. Šis ir pēdējais šodienas autobuss uz Tartu! Es saku, ka mums obligāti jānokļūst Tartu, bez variantiem! Bet viņa tikai vēlreiz atkārto, ka biļešu nav. Es vēlreiz cenšos ieskaidrot, ka mums tiešām, tiešām jānokļūst Tartu. Un tad viņa attrauc, ka varam mēģināt vienoties ar šoferi. Līdz autobusam jāgaida 40 minūtes. Garas 40 minūtes, pilnas neziņas. Turklāt plkst. 18:30 autoostu slēdz, un mums nākas salt ārā uz ielas. Varētu stopēt, bet ārā valda melna tumsa, kurš šoferis riskēs apstāties, lai uzņemtu mašīnā divus nezināmus, tumsā tītus stāvus?

 

Beidzot piebrauc autobuss. Laižam cilvēkus ar biļetēm pa priekšu. Redzam, ka viens puisis arī dara tieši tāpat. Hmm, vai arī viņš mēģinās pirkt biļeti no šofera? Palaižam viņu pa priekšu, bet pēc mirkļa viņš izkāpj laukā no autobusa. Mēģinu laimi. Šoferis atrauc, ka visas vietas izpārdotas. Saku, ka varam stāvēt kājās. Viņš vēlreiz atkārto, ka vietu nav. Saku, ka mēs varam sēdēt uz grīdas, stāvēt, gulēt, vienalga, bet mums ir jānokļūst Tartu. Nē. Šoferis saka, ka tas ir pret noteikumiem, un biļetes nepārdos. Laimīgā kārtā priekšējās rindās sēdošie cilvēki sāk mums skaidrot, ka pēc kādas pusstundas ir autobuss uz Põlva, kur varam pārsēsties autobusā uz Tartu. Paldies, ka tik izpalīdzīgi pasažieri! Un “paldies”, ka tik izpalīdzīga autoostas darbiniece un šoferis, kur par šādu iespēju mums neko neminēja…

 

Izkāpjam ārā no autobusa, un es vēršos pie puiša, kurš arī netika pie biļetes, ar jautājumu, vai viņš zina kaut ko vairāk par braukšanas iespēju caur Põlva. Viņš sameklē laikus, cikos atiet minētie autobusi, bet tad kaut kur nozūd, un atgriežas vien uz autobusa piebraukšanas laiku. Nacionālās īpatnības? Es viņa vietā būtu palikusi kopā ar “bēdubrāļiem”.

 

Tā nu ar vairākām pārsēšanām, bet bez maksas (ha, vismaz kāds labums no šīs čakarēšanās!) nokļūstam Tartu.

 

Riktīgi laba, piedzīvojumiem bagāta diena! Re, vajag tikai vēlēties piedzīvojumus, un tie atnāk.