© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 3. septembris. Tadžikistāna. Pamira lielceļš no Murgābas līdz Horugai. Kefīrs no vienas pudeles ar vietējiem un kuruts ar kazas spalvām

 

Pamostos jau plkst. 07:00 un dodos izbaudīt dušu, jo šāds prieks nav bijis jau vairākas dienas, un pavisam drīz par to atkal būs uz ilgu laiku jāaizmirst.

 

Brokastīs ceptas olas, plakanā maize, sviests, džems, tēja. Brokastu laikā zvana Šuriks un saka, ka pēc 5 minūtēm ieradīsies pie mums, bet nepaskaidro, vai jau atradis pārējos pasažierus.

 

Pagalmā tīru zobus, kad pie vārtiem pieripo Šurika džips. Pamāju. Eju iekšā un saku Adri, ka tūlīt jābrauc prom.

 

Norēķināmies ar saimniekiem (70 somoni/pers.), viņi saka, ka gaidīšot mūs atkal. Izrādās, ka viņu viesu nams ir atvērts visu cauru gadu. Pat ziemā. Aukstajā gadalaikā katrā istabā ieliekot pa krāsniņai.

 

Džipā tiekam pie sēdvietām vidējā rindā. Tiesa, man nākas sēdēt pie loga, ko pati nevaru atvērt, tāpēc ar fotografēšanu nekas lāga nesanāk.

 

Vēl mazliet pariņķojam pa Murgābu, un beigās esam pilna mašīna – priekšā sēž viens vecs onkulis, mūsu rindā – kāda sieviete, bet aizmugurē – trīs puiši un ģitāra.

 

Kā jau iepriekšējā braucienā ar Šuriku, arī šoreiz visu ceļu skan jauka tadžiku mūzika. Puiši ik pa laikam piedzied līdzi, ik pa laikam piestrinkšķina ģitāru.

 

Uhhhhh, ceļi, ceļi! Kārtīgi izpurina uz visām pusēm! Šķiet, ka vairs nekad nesūdzēšos par Latvijas ceļiem. Par katru pamatīgāku bedri spogulī var manīt Šurika zeltzobaino smaidu. Omulīgs šoferis. Viens no retajiem, kuram zelta zobi mistiskā kārtā riktīgi piestāv.

 

Izbraucam cauri pamatīgai ziemai – sniegs redzams ne tikai kalnu galotnēs, bet arī kārtīgi sasnidzis uz tīruma. Tik spocīgi – lauks klāts ar baltu sniegu, vietām cauri spīd zaļa zālīte, bet uz auto loga – lietus lāses. Jā, piedzīvojam arī savu pirmo kārtīgo tadžiku lietusgāzi.

 

Ceļš lielākoties vijas cauri nekurienei, bet ik pa laikam ir kāda jurta, kāda māja, kāda viesnīca, kāds mini ciematiņš. Vienā tādā mini vietā piestājam papusdienot. Pasūtu zupu. Buljons, vesels kartupelis, puse burkāna un milzīgs kauls ar aitas gaļu. Ak nē, atkal aitas gaļa! Pēēēh. Bet ko darīt... Pēc pusdienām ar Adri dodamies meklēt tualetes būdu. Izrādās, ka tā ir kantainā kleķa būda pagalma vidū. Zemē ir divi caurumi. Lietosi vienu – tupēsi pretī tieši ieejas spraugai un būsi redzams no kāda pagalma. Lietosi otru – būsi redzams no auto stāvlaukuma, jo tajā vietā siena ir sabrukusi. Ideāli. Izvēlies, kuru variantu gribi, tāpat būsi redzams. Tikpat labi varēja nemaz nepūlēties ar sienu mūrēšanu, ha, ha, ha.

 

Kādā vietā puikas palūdz piestāt pēc piena. Viņi nopērk arī kaut ko līdzīgu kefīram un tagad plastmasas pudeli ar šo skābo piena izstrādājumu laiž riņķī pa auto. Piedāvā arī mums. Protams, ka es neatteikšos no vietējā produkta nogaršošanas! Viņi gan izskatās mazliet pārsteigti par to. Esmu manījusi, ka daudzi vietējie domā, ka eiropieši slikti panes vietējos piena izstrādājumus. Muļķības! Šāda dzeršana no vienas pudeles visus braucējus satuvina. Pēc tam sieviete mūs uzcienā ar kurutu – kaltētu sieru. Šis ir kvadrātainas formas, mazliet brūngans un skābenāks par līdz šim provētajiem kurutiem. Turklāt, ha, ha, vienā vietā uz sava gabala ieraugu kaut kādu kazas apmatojumu vai ko tamlīdzīgu. Nekas. Vietējā pieredze. Kuruts tik ciets, ka bail izlauzt zobus, tāpēc ēdu ļoti lēni un uzmanīgi. Adri savu gabalu noslēpj kabatā…

 

Tuvojamies Horugai, pasažieru daudzums lēnā garā sāk sarukt. Šuriks mūs aizved līdz viesnīcai un saka, lai zvanām, ja mums kādreiz kaut ko vajag. Katra samaksājam 150 somonus un atvadāmies. Šuriks viennozīmīgi ir mans mīļākais šoferis.

 

Viesnīcas durvis ir ciet. Vairākas reizes piespiežam zvana pogu, bet šķiet, ka tā ir tikai dekorācija. Zvanu Ošura brālēnam, viņš izkaras pa otrā stāva logu, pamāj un saka, ka tūlīt mūs ielaidīs iekšā. Tiekam pie tās pašas istabiņas, kurā palikām pagājušajā reizē. Nazarbegs saka, ka rīt jau plkst. 08:00 varēsim kopīgi doties pie zobārsta.

 

Dzeram tēju viesnīcas virtuvītē, kad izvēršas neliela sarakste ar Ošas – Murgābas šoferi…

Šoferis: “Labvakar! Kā klājas? Kur esat?”

Es: “Labvakar! Mums viss kārtībā, paldies! Esam Horugā.”

Šoferis: “Lieliski! Kad atgriezīsieties Pamirā?”

Es: “Nezinu. Dzīvosim – redzēsim.”

Šoferis: “Labi.”

Ha, ha, it kā mēs arī tagad neatrastos Pamirā. Un vispār, kopš kura laika šoferi šitā interesējas par saviem bijušajiem pasažieriem? Adri smejas, ka varbūt viņš pārprata to, kāpēc bijām gatavas viņu veselu dienu gaidīt Sary Tash. Bet mums jau nebija neviena cita šofera kontaktinformācijas, lai sarunātu auto no Sary Tash.

 

Ak, šodien pie kāda no GBAO kontrolpunktiem Adri iešāvās prātā “ģeniāla” ideja – man vajadzētu pamēģināt pasē ielikt savu telefona numuru un paskatīties, kas notiks. Ha, ha, tas nudien būtu interesants eksperiments.

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now
TADŽIKISTĀNA, PAMIRA LIELCEĻŠ

(foto: Solveiga Kaļva)