top of page

2017. gada 6. jūnijs. Vējiņu pazemes ezeri un viduslaiku izklaides Cēsīs

Kārtējais agrais rīts - jau plkst. 07:30 sēdējām autobusā uz Straupi, lai dotos apmeklēt Vējiņu pazemes ezerus. Autobusā gadījās kāds visnotaļ interesants pasažieris. Viņš piesaistīja manu uzmanību ar savām visai neadekvātajām kustībām un to, ka mētāja kājas pa gaisu, ik pa brīdim uzceļot uz ejas otrā pusē esošā krēsla. Bet tas vēl bija tikai iesākums. Viņš kādam piezvanīja (kā nopratu pēc tālākajiem zvaniem, tad uz pansionātu) un teica, ka Rīgā nopircis 4 kg zemenīšu un grib tos aizvest savai draudzenei. Jau pēc mirkļa telefona otrā galā esošais cilvēks tika nolamāts ar pamatīgu čupu trīsstāvīgo vārdu. Vīrietis veica vēl pāris zvanus, cenšoties iestāstīt, ka grib draudzenei pansionātā nogādāt zemenes, bet jau pēc pirmā teikuma katru reizi viņa saruna pārauga par lamāšanos pa visu autobusu. Pēc mirkļa Fabians teica, ka onkulis zvana “112”, es domāju, ka vācietis jokojas un atsmēju pretī, ka tad jau drīzāk mums būtu jāzvana “112”. Bet… tad es izdzirdēju, kā vīrietis prasa: “Tādas un tādas pilsētas policija? Es te nopirku zemenītes, gribu aizvest draudzenei uz pansionātu. Viņi man neļauj.” Un tālāk viss atkal pārauga sarunā, ko var aprakstīt ar ***. Beigās viņš solījās aizbraukt uz policiju un visus piekaut. Tā viņš veica vairākus zvanus uz policiju, liekot savienot ar dažādu pansionātam tuvu esošu policiju iecirkņiem, pamatīgi nolamājot policistus un izsakot viņiem draudus. Ļoti interesants tipāžs. Visu savu rupjo telefona sarunu laikā turpināja cilāt kājas pa gaisu, traucējot cilvēku pārvietošanos pa autobusu. Fabians brīnījās, kāpēc viņam neviens neko neaizrāda un nedara. Jā, laikam jau latviešu taktika šādās situācijās ir ignorēšana, nevaru nepiekrist. Bet no otras puses – ko tu tādam trakajam izdarīsi? Pateiksi kaut ko, pats tiksi nolādēts un varbūt vēl ar kāju pa galvu dabūsi… Ironiski, ka viņam maisiņā vairāk par vienu kilogramu zemeņu nemaz nebija. Bet šitāds tracis!

 

Straupē izkāpām laukā no autobusa un pa zemes ceļu Lēdurgas virzienā devāmies meklēt Vējiņu pazemes ezerus. Ak, kādi dzelteni rapšu lauki!  

 

Pēc apmēram stundas gājiena nonācām Vējiņos. Pagalmā satikām vīrieti, kurš mums pārdeva biļetes un izstāstīja, kur jādodas tālāk. Teica, ka tur jau būs priekšā grupa cilvēku, mums jāvēršas pie vienas meitenes. Sekojām takai un atradām gan grupu, gan meiteni. Tā kā grupas dalībnieki bija paņēmuši visus gumijas zābakus, tad mums bija nedaudz jāuzgaida, līdz viņi iznāks laukā no alas. Par laimi pārāk ilgi nebija jāgaida, un mēs jau drīz varējām aut kājās gumijniekus, uz galvām likt pieres lukturīšus un doties upes alā. Jābrien pa nelielu upi, alas griesti vietām bija diezgan zemi, nācās iet gandrīz vai tupus! Tik forši!! Alā bija divi avotiņi, kuru ūdeni drīkst dzert. Garšīgs ūdens! Nekad nebiju bijusi alā, pa kuras grīdu plūst upe, ļoti neparasta sajūta! Jau sen biju gribējusi apmeklēt Vējiņus, piedzīvotais noteikti bija gaidīšanas vērts! Protams, varētu vēlēties, lai upes ala ir vēl garāka, labprāt tur klaiņotu stundām ilgi. Bet… laikam jau laba daudz nevajag. Kad iznācām no alas, meitene teica, ka tas vēl nav viss, un aizveda uz pazemes ezeru. Tiesa, pa to bradāt nedrīkstēja, jo šāda aktivitāte saduļķotu ūdeni uz kādām 4 dienām. Sēdējām uz trepītēm, vērāmies ūdenī un klausījāmies meitenes stāstījumā. Nudien interesanta vieta, iesaku visiem, kas tur nav bijuši!

 

Pēc tam pļaviņā iepiknikojām, bet tad devāmies atpakaļ uz Straupi. Pa ceļam izmetām līkumu cauri vietējiem kapiem. Fabians smējās, ka latviešu viensētu gars, par kuru viņam biju stāstījusi, un kuru viņš jau bija paguvis novērot, ir redzams pat kapos – katrai ģimenei apkārt apvilkta sēta vai sastādīti krūmi, lai kaimiņi “netraucētu”. Ha, ha! Nekad par to nebiju aizdomājusies no šāda aspekta.

 

Sev par lielu pārsteigumu paspējām uz Cēsu autobusu plkst. 12:30.

 

No autoostas uzreiz devāmies uz Cēsu viduslaiku pili, vien izmetot nelielu loku pa parku, jo Fabians gribēja redzēt melnos gulbjus. Ak, es nemaz nezināju, ka vasarās Cēsu pils pagalmā ir iespēja spēlēt dažādas viduslaiku spēles, aprunāties ar dārznieku un pat pielaikot bruņutērpu! Šī ir mana mīļākā pils Latvijā, bet vasaras laikā tā ir pat vēl foršāka!

 

Interesanta un ceļojumos viegli izmantojama bija viduslaiku spēle ar aitu potīšu kauliņiem. Visus kauliņus izber uz galda. Vienu kauliņu pamet gaisā, tajā laikā jāpaspēj no galda paķert kāds cits kauliņš un ar to pašu roku jānoķer arī gaisā pamestais kauliņš. Tā dara, kamēr visi kauliņi salasīti. Nākamajā raundā jāpagūst salasīt divi kauliņi. Un tā tālāk. Tāpat var mainīt arī ķeršanas tehnikas. Respektīvi – elementāra spēle ar daudzām variācijām, bet ļoti jautra un veiklību trenējoša. Kā teica viduslaiku tērpā ģērbtā sieviete un spēļu eksperte – šo spēli var novērot arī daudzās filmās par viduslaikiem.

 

Vēl viena interesanta spēle bija uz koka dēlīša ar stikla un akmens lodītēm. Sākumā katrs spēlētājs viens pēc otra izvieto savas lodītes uz spēles galdiņa. Bet pēc tam uzdevums gluži kā “Krustiņos un nullītēs” – salikt pilnu rindu ar savām lodītēm. Kādu laiku spēlējām, bet neviens no mums neuzvarēja. Sieviete teica, ka vieglāk tikt līdz uzvarai, kad divu kvadrātu vietā ir trīs, jo tad ir lielākas kombināciju iespējas.

 

Izklaidējāmies ar viduslaiku spēlēm, Fabians pielaikoja bruņutērpu (ak, cik nežēlīgi smags!!), pastaigājām ar koka kājām, izpētījām dārzu, un devāmies iepazīt pili lukturīšu apgaismojumā.

 

Pēc tam iegājām rotkaļu darbnīcā, kur šoreiz sudraba apstrādes meistara vietā darbojās kaula apstrādes meistars.

 

Tad devāmies uz Cēsu Jauno pili, kur Fabians cītīgi lasīja visu informāciju. Ha, ha, kas ir ar tiem vāciešiem? Lisa pirms pāris mēnešiem arī rūpīgi lasīja visus pieejamos materiālus. Ak, cik zaļa ainava šoreiz pavērās no pils torņa!

 

Pēc tam izlēmām iepiknikot, apēdot 1 litru saldējuma. Ņammm… Kārtējo reizi secināju, ka 1 litrs saldējuma uz diviem cilvēkiem ir mazliet par daudz.

 

Pēc tam staigājām pa Cēsu ieliņām, izdomājām paraustīt arī Sv. Jāņa baznīcas durvis, kas šoreiz bija vaļā. Cēsis būts diezgan daudz, bet baznīca vienmēr bijusi slēgta. Nu tad beidzot tiku iekšā! Mums piedāvāja uzkāpt arī baznīcas tornī, protams, ka šo iespēju nelaidām garām!

 

Pēc baznīcas turpinājām Cēsu apskati, bet tad lēnā garā posāmies uz autoostu.

bottom of page