2017. gada 3. maijs. Kā atrast vienai otru Londonā?

​

Pirms pāris nedēļām EBD laiku pirmā istabas biedrene Chanok no Dienvidkorejas interesējās, vai šogad augustā varēs mani apciemot Latvijā. Tā kā pati augustā šeit nebūšu, tad jautāju Chanok, vai viņa var mani apciemot kādā citā mēnesī, bet izrādījās, ka viņai ir fiksēti brīvdienu datumi, kurus viņa mainīt nevar. Chanok piedāvāja pievienoties viņas maija brīvdienām Londonā, un, lai gan Londona nekad nav bijusi manu ceļojuma galamērķu sarakstā, piekritu un – aidā!

 

Tuvojoties Londonai mūs no zemes priecēja koši dzelteni rapšu lauki un zaļi, zaļi koki.

 

Ejot pa lidostas koridori jau iztālēm “sveicināja” gigantiski karalienes portreti, kurus mākslinieki bija radījuši no daudzām mazām fotogrāfijām. Forši! Ak, cik jocīgi apzināties, ka esmu nokļuvusi īstenā karaļvalstī!!

 

Mani pārsteidza, cik moderni aprīkota ir Londonas Gatwick lidostas pasu kontroles zona – vesela rinda ar elektroniskiem vārtiem, kur vispirms jānoskenē sava pase, tad jāstāv un jāsmaida skenerim, kurš pārbauda sejas atbilstību pases foto, bet pēc tam vaļā atveras vārtiņi (ja paveicas, protams, he, he).

 

Biju lasījusi, ka autobusi no šīs lidostas uz Londonu ir lētāki par vilcieniem, tāpēc devos meklēt, kur nopirkt biļetes. Biļešu pārdevēja teica, ka līdz autobusam ilgi jāgaida, turklāt, ja es plānoju braukšanai pa Londonu lietot “Oyster” karti, tad man pat lētāk sanāk braukt ar vilcienu. Pie viņas dabūju bezmaksas Londonas karti, un tiku tālāk nosūtīta pie viena vīrieša. Pirms manis rindā stāvošā sieviete netīšām gribēja norēķināties ar eiro, bet vīrietis smējās, ka viņam vajag naudu ar “beautiful lady”. Ha, ha, ha! Tiku pie “Oyster” kartes, norādēm par vilciena atiešanas laiku, un varēju doties meklēt peronu.

 

Tik neparasti atrasties ārzemēs, bet saprast visu apkārt notiekošo! Tāda pavisam, pavisam dīvaina sajūta.

 

Uz perona kāda meitene prasīja, vai pienācis tāds un tāds vilciens. Teicu, ka nezinu, jo gaidu vilcienu plkst. 17:26. Izrādījās, ka viņa arī. Meitene bija no Meksikas, ieradusies Londonā kādu laiku pastrādāt un uzlabot angļu valodas zināšanas. Viņa man gribēja ieteikt ērtu aplikāciju Londonas metro un autobusu lietošanai, bet es teicu, ka ceļoju vecmodīgā veidā un mana vienīgā “aplikācija” būs izprintēta metro karte un pāris lapas no “Google Maps”. Jā, īstenībā mazliet skumji, ka mūsdienās reti kurš ceļotājs pilsētās lieto papīra formāta kartes.

 

Oi, kāds viņiem šaurs vilciens! Sajūta gluži kā starppilsētu autobusā. Bet bija jauki braukt un vērot atšķirīgo arhitektūru un pilnā plaukumā esošos kokus. Visiem, visiem kokiem šeit jau zaļas lapas! Pati Londona gan tinās savā slavenajā pelēkumā.

 

Lai nokļūtu naktsmājās un dabūtu durvju atslēgu (palikšu bijušās klasesbiedrenes Ievas mammas istabiņā, kas šajā nedēļā ir tukša; pati Ieva strādā līdz vēlam vakaram un dzīvo Londonas otrā pusē, tāpēc atslēgu iedos viņas mammas kaimiņš), no vilciena bija jāpārsēžas metro. No sākuma nevarēju saprast, kura eja jāizvēlas, jo krustcelēs bija norādīts nevis katra maršruta galapunkts (kā tas parasti ir citu pilsētu metro), bet gan “Eastbound” un “Westbound”. It kā es zinātu, kurš virziens atbilst manam galamērķim! Labi, ka bija norādītas arī pāris pieturas, pēc tām arī sapratu, kura virziena eja man jāizvēlas.

 

Ejot laukā no metro sekoju gājēju plūsmai, kāpu pa trepēm un domāju, ka kaut kas nav īsti riktīgi… Un tad man pieleca, ka mēs kāpjam augšup pa trepju kreiso pusi!! Nekad nebūtu iedomājusies, ka pretējās pārvietošanās puses attiecas ne tikai uz auto, bet arī uz cilvēkiem!

 

Iznācu laukā no metro stacijas, un mani pārsteidza lietus. Lai gan… diez vai pārsteidza, jo šī taču ir Londona! Stacija bija liela, tai bija vairākas izejas, tāpēc man nebija īsti skaidrs, kur atrodos. Mazliet dabūju pariņķot pa rajonu, līdz atradu īsto ielu. Jocīgi, ka uz mājām nav norādīti ielu nosaukumi, grūti saprast, kur atrodies. Labi, ka šur un tur bija plāksnes ar nelielu kartes fragmentu. Vismaz tā varēju saprast, kur jāiet.

 

Ievas mammas istabiņa atrodās tipiskā londoniešu mājā. Nu vismaz man visas redzētās filmas radījušas iespaidu, ka tāda šaura Šerloka Holmsa stila māja ir tipiska Londonai. No kaimiņa dabūju atslēgas, iekārtojos istabiņā, pārkrāmēju somu un devos atpakaļ uz metro staciju.

 

Ar Chanok bijām sarunājušas tikties “Tower Hill” metro stacijai blakus esošā kafejnīcā, par laiku bijām vienojušās ļoti aptuveni, tāpēc iekāpjot metro piezvanīju un pateicu, ka ieradīšos pēc kādām 30 minūtēm. Te jāpiemin, ka nezināmu iemeslu dēļ nevaru Chanok nosūtīt īsziņas (bet saņemt varu), kas apgrūtina visu sazināšanos, jo īsziņās visu var uzrakstīt skaidri, nepārprotami un lēti. Saņēmu īsziņu no korejietes, ka viņa būs nevis norunātajā kafejnīcā, bet gan “Starbucks”. Iznācu no metro stacijas, bet šo kafejnīcu nekur nemanīju. Atradu ielu plānu, bet tajā kafejnīcas nebija minētas. Zvanīju Chanok un gribēju sarunāt tikties pie kāda kartē redzama objekta, bet sakari bija diezgan čerkstoši un neko īsti nevarēja saprast. Teicu, ka došos uz Tauera pusi, kas turpat netālu vien bija. Labi, ka man pietika prāta pārbaudīt LMT kartes kredīta apjomu – pēc 2 zvaniem no 20 eiro pāri bija palikuši vien 10 eiro. Skaidrs - vairāk korejietei zvanīt un teikt ko vairāk par pāris vārdiem nevaru, citādi vispār palikšu bez sazināšanās iespējām no manas puses. Pēc mirkļa viņa zvanīja un centās iestāstīt, ka man jāiet pāri lielai ielai (bet metro stacijai taču ir vairākas izejas, kā es varu zināt, kuru metro izeju viņa domā, sakot, ka man jāiet pāri ielai, ha, ha?), bet es tieši tajā mirklī ieraudzīju Tauera biļešu kasi un “Costa Coffee”, pateicu, ka dodos šajā virzienā, lai viņa mani meklē tur. Viņa atbildēja, ka nezina, kur tas ir. Bet jau pēc pavisam īsa brīža Chanok klausulē iespiedzās, ka mani redz! Ak, tur jau viņa bija otrā ielas pusē! Nu tad beidzot! Tieši tad, kad man likās, ka tā arī viena otru Londonā neatradīsim, viņa mani pamanīja! Juhūūūū, cik priecīgi atkal satikties!!

 

Kopīgi devāmies aplūkot Tauera tiltu, kas tuvplānā bija ļoti skaists no visiem rakursiem, bet vēlāk naktī izgaismots izskatījās pavisam cēls. Tā nu klīdām pa ieliņām un pļāpājām, pļāpājām, pļāpājām. Šķita, ka kopš pēdējās tikšanās pagājuši nevis 2,5 gadi, bet tikai 2,5 dienas!

 

Vēlāk kāds puisis palūdza viņu nofotografēt uz Temzas fona, arī mēs viņam palūdzām uztaisīt foto ar mums. Tipisku korejiešu stila foto, he, he.

 

Turpinājām staigāt pa ieliņām, bet tad nobāzējāmies vienā pabā "The Draft House", kur turpinājām pļāpāt, pļāpāt, pļāpāt. Vēlāk precīzi sarunājām, kur rītdien tiksimies, un katra devāmies uz savām naktsmājām.

 

Apbrīnojami, cik drošs pat naktī man likās rajons, cauri kuram no metro bija jāčāpo uz istabiņu!