2018. gada 3. februāris. Ungārija, Budapešta. Lietus, māksla un ungāru folkmūzika

 

Tik grūti piecelties, ja pat no rīta istabā ir melna nakts! Visnotaļ šausmīgi dzīvot telpā, kurā neiespīd saules gaisma.

 

Kamēr Adri izčammājas, no mājām izejam diezgan vēlu… Bet lielas jēgas doties ceļā agrāk nemaz nebūtu bijis, jo laukā tāpat līst. Labi, ka vismaz nav baigi auksts.

 

Pa ceļam aplūkojam Budapeštas senāko metro līniju ar ļoti, ļoti zemiem griestiem.

 

Čāpojam pāri slavenajam Ķēžu tiltam un dodamies uz Budu. Tiem, kuri nezina – Donava jau izsenis sadala Budapeštu divās daļās – Budā un Peštā. Buda ir tik tiešām atšķirīga no Peštas – šauras, mazas ieliņas, jaukas mājeles, paugurains reljefs. Mani pārsteidz, ka drīz vien paveras skats uz citu Budapeštas daļu, kas pilna ar pakalniem. Redz, cik īstenībā Budapešta ir liela! Bet tā jocīgi – skatos uz visiem pauguriem un galīgi nešķiet, ka atrodos galvaspilsētā. Tik daudz dabas!

 

Pēc tam dodamies uz Budas pilī esošo Ungārijas Nacionālo galeriju – mākslas muzeju. Muzeja apskati sākam ar Peter Korniss fotoizstādi “Continuing Memories”, kuras ietvaros fotogrāfs daudzu gadu garumā iemūžinājis Transilvānijas cilvēkus un viņu paražas. Ļoti interesanta un augstvērtīga izstāde – gan vizuāli, gan informatīvi. Pēc tam aplūkojam vēl vienu izstādi – “Within Frames - The Art of the Sixties in Hungary (1958–1968)”. Izcili iekārtota izstāde. Vispār mani pārsteidz, cik šīs izstādes ir apjomīgas – mūsu mākslas muzejos izstādes parasti aizņem vienu telpu, bet šeit izstādēm atvēlēts gandrīz vesels stāvs, n-tās istabas un koridori, ļaujot izstādei radīt konceptuālu plānojumu. Lieliski!

 

Pēc divām apjomīgām izstādēm vairs nav diži daudz spēka kārtīgi pievērsties muzeja pastāvīgās ekspozīcijas izpētei. Sākam ar moderno mākslu, bet pārejam izejam cauri vien tikai tik daudz, lai gūtu ieskatu. Milzīgs muzejs.

 

Papusdienojam / pavakariņojam vienā ēstuvē, bet tad dodamies uz kādu folkmūzikas iestādi. Vakars iesākas ar jauku ungāru mūzikas koncertu – divas vijoles, kontrabass, cimbaloms, brīžiem arī balss. Pāris dziesmās vijoli nomaina dūdas un stabule. Interesanti, ka ungāru folkmūzikā ritma funkciju izpilda vijole vai kontrabass. Sitamo instrumentu parasti nemaz nav.

 

Pēc koncerta otrā zālē sākas ungāru dejas, spēlē tā pati grupa, vien mazliet mainītā sastāvā. Ļoti neparastas pāru dejas. Daudz griešanās riņķī. Dejās galvenā loma ir vīrietim, kurš izpilda dažādus piesitienus ar kāju pret grīdu, plaukšķina pa kāju, palecas gaisā. Dikti interesanti to visu vērot.

 

Pēc kāda laika uzrodas Adri amerikāņu draudzene, kura jau pāris gadus strādā Budapeštā. Forša meitene, bet es jau esmu nogurusi no garās dienas, tāpēc viņas enerģiskums sāk krist uz nerviem. Adri viņu uzaicina mums pievienoties arī rīt. Mums pievienosies arī vēl divas GLEN semināra meitenes. Eh, domāju, ka rītdiena būs baigi relaksētā dienā, bet – še tev, būsim lielā barā.