2013. gada 2. novembris. Kalnu iepazīšana un čigānu būdas

No rīta beidzot aizgāju aplūkot, kas gan ir tā lielā celtne, kas redzama ielas galā jau no diezgan patāla krustojuma. Izrādījās, ka tur tiek celta katedrāle. Protams, tās pagalmā atradās arī koka baznīciņa (kā nekā, tā taču Rumānija!). Man bija vēlme aiziet un nofotografēt koka baznīcu tuvāk, bet tā kā teritorijā bija pāris čigāniska paskata cilvēki, tad man pietika veselā saprāta, lai rīta agrumā es viena pati ar saviem blondajiem matiem un fotoaparātu tur iekšā nelīstu un nepatikšanas nemeklētu...

​

Bez visām darbnīcām, enerdžaizeriem un citām aktivitātēm bija arī dažādi grupu uzdevumi. Šodien bija viens no interesantākajiem - katrai grupai tika iedalīta kāda izdomāta tautība ar tai raksturīgām iezīmēm (vieniem nepatīk pieskārieni, citi runājot visu laiku aiztiek sarunas biedru, utt.). Tad mēs visi nokļuvām uz vientuļas salas ar uzdevumu kopīgi uzbūvēt patvertni no lietus, ievērojot savai tautībai raksturīgās pazīmes... Tik mazā teritorijā bija gandrīz neiespējami ievērot tautībai raksturīgo. Šī spēle ļoti labi parādīja ne tikai kultūru atšķirības un to cik ļoti tās dažkārt var traucēt, bet arī to, ka kopīga mērķa vadīti cilvēki var atrast kopīgu valodu par spīti visam.

Kā jau kalnu mīļotāja noskaidroju, kur iespējams pakāpties augstāk, lai redzētu pilsētu un citus kalnus no augšas. Vietējais čalis izstāstīja ceļu un teica, ka ja iešu taisni, noteikti sasniegšu vienu ļoti jauku vietu, no kuras paveras skats uz pilsētu. Kad sasniedzu vienu līdzīga paskata vietu,  nodomāju, jā, tiešām jauki, bet tomēr jāpakāpj mazliet augstāk, ja nu tur paveras vēl jaukāks skats (un labi, ka tā izdomāju!)... Ceļš augšup veda cauri mežam. Viena lieta ir vienai pašai klaiņot pa pilsētu, bet pavisam cita - pa mežu. Varbūt es tiešām biju mazlietiņ traka to darīdama, tomēr kalnu vilinājums un vēlme redzēt pēc iespējas vairāk bija 1000x stiprāka par jebkurām bailēm. Dīvaini, bet Rīgā staigājot pa Centrāltirgus rajonu vai Āgenskalnu es jūtos daudz nedrošāk, nekā Rumānijā klaiņojot pa mežu... Skati, kas pavērās no augšas, tiešām bija tā vērti! Tāds plašums! Šī bija viskaistākā vieta, ko es šo dienu laikā paguvu aplūkot Baia Mare. Ja citi varētu stundām sēdēt un pļāpāt kādā kafejnīcā, tad es varētu stundām sēdēt šajā vietā un vērot apkārtni. Kaut kur no ielejas tālumā skanēja čigāniska mūzika, kas tam visam piedeva vēl jaukāku atmosfēru! Perfekta vieta!

Uz brīdi gan uzmācās mazliet dīvaina sajūta, kad ieraudzīju šeit sabūvētās čigānu paskata mājas, kuras bija sastellētas kopā no visneiedomājamākajiem materiāliem. Kad gribēju redzēt, vai ceļš ved augstāk kalnā (šajā brīdī man bija absolūti vienalga, ka tādā gadījumā es noteikti nokavētu viesnīcā ierašanās laiku), no vienas mājas izskrēja suns. Gāju tālāk, bet diemžēl nonācu pie secinājuma, ka ceļš beidzas. Bija doma kāpt kalnā vienkārši cauri pļavai un krūmiem, bet tā kā tur ganījās kazas un ik pa laikam pavīdēja kaut kas līdzīgs sētai, tad man nebija īsti skaidrs, vai tas ir vai nav privātīpašums. Ja nu gadījumā tas būtu privātīpašums, tad laikam nebūtu īsti pieklājīgi pa to bradāt. Tā nu devos atpakaļ. Atpakaļceļā pie mājas joprojām sēdēja suns. Bija nedaudz neomulīgi, jo man jau nebija ne jausmas, vai viņš turpinās sēdēt, vai skries man virsū... Par laimi viņš bija gana mierīgs. Vēlāk uzzināju, ka, piemēram, vakarā un tumsā pa šiem kalniem gan nav īpaši ieteicams staigāt un ka tās tik tiešām bija čigānu mājas... Bet ja arī es to būtu zinājusi agrāk, vai tas būtu mani apturējis? Diezin vai. Lai laikā paspētu uz viesnīcu, atkal jau nācās skriet... Bet ņemot vērā to, cik ļoti pamatīgi mūs baroja, tad šāda kārtīga izkustēšanās svaigā gaisā man nāca tikai par labu.